Invalīdu ratiņi

   Ja mugurkaula traumas, tostarp starpskriemeļu diska trūces gadījumā suns savlaicīgi netiek nogādāts pie veterinārārsta, sekas var būt ļoti bēdīgas un suņa kājiņas var tikt paralizētas. Tad visbiežāk jāpieņem smags lēmums – atvadīties no suņa vai turpināt cīņu un nepadoties, apzinoties to, ka turpmāk jūsu dzīve mainīsies, jo ģimenē būs kāds ar īpašām vajadzībām. Kāds, kurš, neskatoties uz pārciesto, nav zaudējis acu mirdzumu un dzīvesprieku... Kāds, kurš ir gatavs pierādīt, ka ar saimnieka atbalstu viņš tik un tā spēs skriet pakaļ bumbiņai un dzīvot pilnvērtīgu suņa dzīvi.

Gluži kā cilvēkiem arī suņiem ir pieejami invalīdu ratiņi, kurus var izmantot gan rehabilitācijas procesā, gan arī vēlāk (ja suns kļuvis paralizēts). Nepareiza augstuma vai smaguma ratiņi var radīt nevēlamu slodzi. Tāpat būtiskas ir ratiņu sastāvdaļas – materiāla vieglums, riteņa izmērs, lielums, platums un pati konstrukcija, lai dzīvniekam būtu ērti pārvietoties un nerastos nobrāzumi, nospiedumi vai neparādītos jaunas veselības problēmas. 

Lai saņemtu konsultāciju un pasūtītu īpaši savam mīlulim atbilstošus un pielāgotus ratiņus, sazinieties ar Universitātes Vetfondu, rakstot uz e-pastu: info@vetfonds.lv.

Pieredzē dalās takšu saimnieki

Suns: Sero, 7 gadi. Diagnoze: starpskriemeļu diska trūce. Nav operēts. Stāsta suņa saimniece Ilze Lieģe:

"Pirmo reizi Sero kļuva slikti ar muguru, kad viņam bija 3 gadi. Ievērojām mazkustīgumu, lietojām vetārsta noteiktos medikamentus, un pēc pāris nedēļām Sero atsāka staigāt. Taču problēma atkārtojās pēc gada, bet tad jau pakaļkājas bija kļuvušas nekustīgas. Atkārtoti ievērojām iepriekšējo terapiju. Pēc veterinārārsta Jāņa Baltkāja ieteikuma likām suni vannā – staigāt pa ūdeni. Papildus iegādājos neirostimulācijas aparātu (tas darbojas līdzīgi adatu terapijai), ko divas reizes dienā pielietoju sunim. Un tieši pēc 6 nedēļām Sero sāka celties kājās un no jauna mācīties staigāt. Taču normālas kustības (bez kāju vilkšanas) atjaunojās tikai pēc kāda laika.

Pēdējā, trešā reize, kad suni piemeklēja šī pati kaite, notika pirms gada. Tā kā man jau bija pieredze, un kājām jutība nebija zudusi, panikā nekritu. Pamanot pirmos simptomus – mazkustīgumu un nevēlēšanos staigāt, atsāku jau ierasto ārstēšanās kursu. Pēc pāris mēnešiem atkārtoju vizīti pie vetārsta, šoreiz mums ieteica vērsties pie neirologa. "Vai tas būs uz mūžu, vai mums vajadzēs ratiņus?" – bija mans galvenais jautājums, uz kuru viennozīmīgas atbildes nebija un tika nozīmēta iepriekšējā terapija.

Gāja laiks un es sapratu, ka tomēr jāsāk meklēt ratiņi. Noskaidroju, kur ratiņus pasūtīt, saņēmu anketu un mērījumu tabulu, pēc kuras bija jāveic daudz un dažādi mērījumi, kā arī jāpievieno suņa fotogrāfija. Ratiņus saņēmām apmēram trīs nedēļas pēc pasūtījuma veikšanas.

Daudz nevilcinoties, ieliku Sero ratiņos un devāmies pirmajā pastaigā. Sākumā viņš staigāja ļoti lēnām un piesardzīgi, bet vakarā devāmies kopīgā pastaigā ar citiem takšiem un Sero "aizrullēja". Sākumā gan viņš ne pārāk labi izjuta ratiņu gabarītus, bieži kaut kur aizķērās vai kaut kam uzskrēja virsū. Ir pagājis jau pusgads, kopš iegādājāmies ratiņus – tagad Sero jau pats prot atrast vieglākās uzbrauktuves ietvēm un skriet. Ar ratiņiem esam ļoti apmierināti!"

Suns: Hugo, 6 gadi. Diagnoze: starpskriemeļu diska trūce. Veikta operācija. Stāsta suņa saimnieks Arvis Sils:

"Pēc operācijas bija jāmeklē risinājums, lai veicinātu suņa atlabšanu un stimulētu pakaļkāju impulsus un, kamēr suns nestaigā, lai nodrošinātu viņam iespēju kaut cik pilnvērtīgi dzīvot. Citur pasaulē ļoti izplatīti ir speciāli suņiem domātie ratiņi, taču diemžēl tobrīd Latvijā tie nebija nopērkami, tāpēc nolēmu tos uzmeistarot pats. Kā alternatīvu metāla stienīšiem izmantoju saukausējamās plastmasas ūdens trubas (diametrā 25 mm), piemontējot klāt ritentiņus un cilpas, caur kurām izvērt suņa kājas.

Pats galvenais ir pareizs ratiņu augstums, lai, kustoties uz priekšu, suņa pakaļkāju gali pieskartos zemei, nevis karātos gaisā. Tas ir ļoti svarīgi, lai suņa kājām, saskaroties ar zemi, rastos impulss – kājas kustināt. Tas, protams, nenotiek uzreiz, bet pakāpeniski. Katram sunim atlabšanas process var būt ļoti individuāls. Pie pašiem ratiņiem Hugo pierada stundas laikā. Ratiņi ļoti atvieglo dzīvi pašam sunim, kuram tādējādi ir iespēja brīvi pārvietoties un vārda tiešākajā nozīmē – izskrieties pa āru. 

  Suns: Nero, 4 gadi. Diagnoze: starpskriemeļu diska trūce. Veikta operācija. Stāsta suņa saimnieks Kaspars Netlis:  

"Viss notika ļoti negaidīti – divu dienu laikā. Iepriekš gan nebija novērotas nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka sunim sākušās problēmas ar muguru. Sākumā nodomājām, ka sunim vienkārši sasāpējies vēders. Suns, uzmetis kūkumu uz muguras, sēdēja pie ārdurvīm – tā viņš parasti dara, kad prasās ārā. Ja sunim pieskārās, viņš rūca. Bija skaidrs, ka sunim kaut kas sāp. Sazinājāmies ar vietējo vetārstu, pastāstījām simptomus. Vetārsts ieteica iedot nošpu (tablete – sāpju mazināšanai vēderā) un teica, ja nepāriet, jābrauc taisīt rentgens.

Suņuks smilkstēja visu nākamo nakti, līdz beidzot no rīta devāmies uz klīniku. Tieši pa ceļam uz klīniku sunim "atteica" pakaļkājas. Klīnikā pēc rentgena apstiprinājās, ka tā ir starpskriemeļu diska trūce, kā rezultātā tika nospiests mugurkaula nervs un "atteikušas" pakaļkājas. Klīnikā viss tika darīts ļoti operatīvi un pēc apmēram divām stundām sunim tika veikta operācija. Tā ilga aptuveni 3 stundas. Pēc operācijas ārsts ieteica miera režīmu 5 nedēļas, ierobežojot suņa kustības. Ieteica suni masēt, ko mēs arī darām vairākas reizes dienā.

Kopš operācijas ir pagājuši divi mēneši. Progress ir jūtams, tikai viss notiek ļoti lēni. Sākām meklēt dažādas papildus iespējas, kā šo rehabilitācijas procesu uzlabot un paātrināt. Internetā atradu informāciju par suņu "ratiņkrēslu". Tā kā Latvijā nekas tāds nebija nopērkams, bet sūtīt no ārzemēm sanāk diezgan padārgi, nolēmu, ka tos varētu uzmeistarot pats no PVC ūdens trubām, kuras ir nopērkamas būvmateriālu veikalā. Ritentiņus iedeva kolēģis, viss pārējais bija atrodams mājās.

Sākumā tika nomērīti suņa "gabarīti" – augstums un garums. Tad, vadoties pēc iegūtajiem izmēriem, tika veidots rāmis, kuram tika piestiprināti striķi, veidojot cilpas, caur kurām izvērt suņa kājas. Stiprināšanai izmantoju plastmasas savilces. Lai nebūtu lieki asumi no savilcēm, aptinu tos ar izolācijas lentu, sākumā attiecīgajā vietā izurbjot caurumu un izverot tos cauri. Diemžēl, mans pirmais eksperiments ar ratiņiem neizdevās, jo, kā suni ieliktu ratiņos un laidu vaļā, viņš krita atmuguriski... Secināju, ka riteņu atbalsta punktam jābūt nedaudz aiz pakaļkājām. Kad viss tika pārtaisīts, sekoja otrs mēģinājums, testējot ratiņus uz suņa. Pirmās 5 minūtes suns nekustējās ne no vietas, izskatījās aizvainots un neizpratnē, taču, kad suni kopā ar ratiņiem iznesām laukā, viņš pat paskrēja uz priekšu. Secinājām, ka ziemas apstākļiem nepieciešamas nedaudz augstākas un lielākas riepas.

Šobrīd ratiņus neizmantojam, jo radās ideja par citu konstrukciju – suni "iekārt" speciāli pielāgotā striķī un, koriģējot augstumu – palīdzēt sunim piecelties kājās. Atšķirībā no ratiņiem, ar šo striķi iespējams regulēt augstumu, kas būtiski uzlabo vēlamā rezultāta sasniegšanas iespējas. Ratiņos suns nekustina kājas – vai nu velk tās pa zemi vai, paceļot augstāk – vispār nepieskaras zemei, taču tā nav pareizi. Toties ratiņu plusi – tā ir daudz ērtāk saimniekam, nekā skriet pakaļ ar striķi un regulēt, cik ātri suns iet un skatīties, lai neapdauza ķepas, jo suns pats vēl nespēj to kontrolēt."

Informāciju apkopoja Everita Pāne