Starpskriemeļu diska trūce

Starpskriemeļu diska trūce (SDT) ir gēlveida diska satura daļēja vai pilnīga izkļūšana no tā aptverošā skrimšļveida apvalka tā bojājuma dēļ. Skrimšļveida apvalks ir trauslāks muguras smadzeņu apvidū, līdz ar to, visbiežāk trūce ir virzienā uz muguras smadzenēm. Gēlveida viela mehāniski nospiež un ķīmiski kairina muguras nervus, veicinot muguras nervu iekaisumu un pietūkumu. SDT var būt pēkšņa (akūta) vai pakāpeniska (hroniska). Izpausme ir atkarīga no lokalizācijas (kakla, krūšu vai jostas apvidus) un spiediena uz muguras smadzenēm. Vieglākos gadījumos novēro tikai sāpes, smagākos – līdz pat priekškāju un/vai pakaļkāju pilnīgai paralīzei un nespējai kontrolēt urināciju un/vai defekāciju.

 

Kādi faktori var to izraisīt? Vai var būt iedzimts defekts, kas to izraisa vai trūce rodas vienīgi traumas/neveiksmīgas kustības rezultātā?

Visbiežāk SDT rodas diska mineralizācijas (pārkaulošanās) dēļ – zūd diska elastīgums, tas kļūst trauslāks. Šāds stāvoklis ir raksturīgs veciem dzīvniekiem, bet ir vairākas ģenētiski predisponētās šķirnes, piemēram, takši, bīgli, baseti, ši-tcu, pekinieši u. c., kuriem diska mineralizāciju novēro jau stipri agrāk – 2/3 gadu vecumā, līdz ar to, šīm šķirnēm biežāk novēro STD. Akūtas SDT bieži notiek tieši fizisku aktivitāšu laikā – pēkšņas sāpes līdz paralīze.

Kādas ir pirmās pazīmes aizdomām par iespējamo diska trūci?

Akūti – sāpes, vājums, jutības samazināšanās vai paralīze, urīna nesaturēšana, spontāna defekācija. Hroniski – periodiskas sāpes, kas atkārtojas un/vai pastiprinās; aktivitātes samazināšanās; priekškāju un/vai pakaļkāju vājums, kas pastiprinās; kustību iztrūkums – cenšas nekustēties, vai, piemēram, nekustina galvu, kaklu – stīvums.

Kā saimniekam rīkoties? Kādas var būt sekas, ja suns netiek savlaicīgi nogādāts pie vetārsta?

STD gadījumā ļoti svarīgs ir laiks – īpaši pie paralīzēm – iespējami ātrāk uzsākt ārstēšanu, t. i., nogādāt dzīvnieku pie veterinārārsta – vēlams pirmo 8 stundu laikā pēc traumas.

NEKUSTINĀT! Nodrošināt iespējami maz kustības. Ja trauma notikusi pēkšņi un dzīvnieks ir paralizēts – novietot uz stingras pamatnes, vajadzības gadījumā piesaitēt pie tās un doties uz tuvāko veterināro klīniku. Ja nav iespējama stingra pamatne, dzīvnieku novietot uz segas vai drēbes un celt tikai aiz tās.

Gadījumos, kad muguras smadzeņu kompresija nav spēcīga – dzīvniekam novēro sāpes vai vājumu, bet nav paralīzes – jāievēro stingrs MIERA REŽĪMS visefektīvākā un visgrūtākā ārstēšana! Nodrošināt iespējami mazkustību. Pastaigas tikai pavadā, vēlama krūšu siksna, īsas pastaigas – tikai dabisko vajadzību nokārtošanai. Mājās neļaut lēkāt uz/no mēbelēm. Visefektīvāk turēt būrī, bet tas atkarīgs no dzīvnieka rakstura un pieradumiem. Miera režīms jānodrošina vismaz 2 nedēļas (līdz pat 6 nedēļām) un tad pakāpeniski jāpalielina slodze. Laika gaitā trūcei ir tendence sarukt, kā rezultātā sāpes daļēji vai pilnībā izzūd.

Kādi ir ārstēšanas etapi un kā suns tiek ārstēts?

Vispirms veterinārārsts no dzīvnieka īpašnieka ievāc anamnēzes datus jeb iepriekšējās ziņas par dzīvnieku, tā slimībām, pirmajām klīniskajām pazīmēm. Tad veterinārārsts veic dzīvnieka vispārējo klīnisko izmeklēšanu, ievada pretsāpju medikamentus, ievada intravenozo katetru un veic pretšoka terapiju veselības stāvokļa stabilizēšanai.

Vienojoties ar dzīvnieka īpašnieku un izsverot iespējas, ieguvumus un izmaksas katrā konkrētajā gadījumā, tiek veikta dzīvnieka papildizmeklēšana – ortopēdiskā, neiroloģiskā izmeklēšana, asins hematoloģiskā un bioķīmiskā izmeklēšana (lai izslēgtu vielmaiņas slimības un novērtētu iekšējo orgānu funkcionālo stāvokli pirms anestēzijas), rentgenogrāfija bez un ar kontrastvielu (mielogrāfija), CT (kompjūtertomogrāfija), MRI (magnētiskā rezonanse), mugurkaulāja kanāla punkcija.

Simptomātiskā ārstēšana – tiek doti medikamenti pret šoku, pret sāpēm, pret iekaisumu (tūsku). Pretiekaisuma medikamentiem SDT gadījumā tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, jo tie novērš iekaisumu, tātad samazina tūsku. Tūska, kas ir normāla organisma pašaizsardzības reakcija, šajā gadījumā rada papildus spiedienu uz muguras smadzenēm un ir nevēlama. Nav specifiski medikamenti, kas tieši novērš SDT.

Kā jau tika minēts iepriekš, visefektīvākā ārstēšana ir miera (būra) režīms, kas SDT gadījumā ir vismaz 6 nedēļas, jo tikai vidēji pēc 4 nedēļām sākas skrimšļaudu sadzīšana. Pēc 6 nedēļu miera perioda iespējams uzsākt fizioterapiju.

Cik ilga var būt ārstēšanās? Vai trūci iespējams pilnībā sadziedēt?

Ārstēšanās ilgums katrā gadījumā atšķiras un iespējama arī paliekoša pakaļkāju paralīze, arī pēc ķirurģijas. Iespējama arī pilnīga izārstēšanās, bet diemžēl neviena ārstēšanas metode negarantē to, ka SDT neatkārtosies.

Kādos gadījumos nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās? Kas ķirurģiskā procesa rezultātā tiek veikts?

Ķirurģiskā ārstēšana ir ieteicama gandrīz visos SDT gadījumos, jo tā samazina ārstēšanās ilgumu, dod iespēju jau 2 nedēļas pēc traumas sākt fizioterapiju (pie medikamentozās ārstēšanas – 6 nedēļas) un statistiski nedaudz uzlabo labvēlīga iznākuma iespējamību. Pie ķirurģiskās ārstēšanas ļoti svarīgs ir laiks – to vēlams veikt ne vēlāk kā 48 stundas pēc traumas. Tāpat, lai ārstētu ķirurģiski, jānosaka precīza SDT vieta – starp kuriem skriemeļiem tā ir notikusi, tas nozīmē, ka ir jāveic mielogrāfija, kompjūtertomogrāfija vai magnētiskā rezonanse.

Ķirurģiskās ārstēšanas metodes ir dažādas, atkarīgas no SDT lokalizācijas, bet pamatprincips ir viens – mugurkaulāja kanāla (tajā atrodas muguras smadzenes) dekompresija – spiediena uz muguras smadzenēm samazināšana, veicot skriemeļa un bojātā diska daļu izņemšanu.

Kas ir diska plīsums? Kā tas rodas?

Diska plīsums (trūce) var būt nepilnīgs (protrūzija) vai pilnīgs (prolapss). Protrūzijas gadījumā skrimšļveida gredzens izliecas, bet proplapsa gadījumā tas saplīst un gēlveida viela nokļūst muguras smadzeņu kanālā. Klīniskās pazīmes ir mazāk izteiktas protūzijas gadījumā, bet ir līdzīgas abos gadījumos.

Diska trūce parasti rodas spēju kustību vai traumas rezultātā.

Kāpēc šī problēma ļoti raksturīga tieši takšiem? Vai citām suņu šķirnēm tā arī ir tikpat bieži sastopama?

SDT var būt visiem dzīvniekiem, bet visbiežāk sastopama tieši takšiem. Zinātniekiem nav skaidrības, kāpēc tieši takšiem disku mineralizācija notiek ātrāk, kā citām šķirnēm. Iespējams, pagarinātā mugurkaula dēļ.

Kādi ir ieteicamie profilaktiskie pasākumi pēc atveseļošanās? Vai sunim nepieciešams dot kādus papildus vitamīnus, lai līdzīgas problēmas neatkārtotos?

Ieteicams lietot glikozamīna un hondroitīnu saturošus līdzekļus, kas veicina skrimšļaudu reģenerāciju. Ir vairāki pretrunīgi pētījumi par šo barības piedevu lietošanas efektivitāti, bet lielākoties šie medikamenti kaitējumu nenodara.

Diemžēl nav metodes, kas garantētu, ka nekad neveidosies vai neatkārtosies SDT. Arī pēc ķirurģiskās ārstēšanas SDT var atkārtoties citā lokalizācijā – starp citiem skriemeļiem.

Lai maksimāli izvairītos – sunim ir jānodrošina pilnvērtīga barošana un vienmērīga slodze. Dzīvnieka liekais svars veicina SDT rašanos.

Veterinārārsti – Jānis Baltkājs un Armands Vekšins


Veicot nelielu aptauju takšu saimnieku vidū, atklājās, ka problēmas ar muguru takšiem visbiežāk parādās ap 5 gadu vecumu. Ir suņi, kuriem izdodas šo problēmu izārstēt ar pirmo reizi – ar zālēm vai operācijas palīdzību, taču ir arī tādi, kuriem, vienreiz izārstēta, šī problēma pēc kāda laika parādās atkārtoti. 

Laura Bērziņa: "Manam taksim diska trūce (gan skausta daļā, gan tuvāk astei) pirmo reizi parādījās 4 gadu vecumā, pēc tam ik pa brīdim atkārtojās. Ārstējāmies gan pie Ģirta Drapčes, gan Jāņa Beinarta, vēlāk pie Annas Avgustovas. Ārstēja ar potēm, vitamīniem un miera režīmu. Atveseļošanās periods ir dažāds, atkarībā no trūces smaguma un vietas. Tas var būt no mēneša līdz pat pusgadam. Pilnīgu atveseļošanos un problēmas likvidāciju izdevās panākt tikai ar homeopātiju."

Elita Grante: "Saslimšanas gadījums notika, kad taksim bija 5,5 gadi. Tas notika pēkšņi. Lai gan vēlāk, visu kārtīgi izvērtējot, dažas neierastas pazīmes takša uzvedībā par to liecināja jau kādu nedēļu iepriekš. Ārstējāmies pie daktera Ģirta Drapčes. Galvenais – uzsākt ārstēšanos maksimāli ātri un nevilkt garumā, gaidot un cerot, ka šī problēma pāries pati no sevis. Tā nenotiks. Ārstēšanās process bija diezgan sarežģīts un ilgs. Īsumā varu teikt, ka tas prasīja disciplīnu ar stingru vetārsta noteiktā režīma ievērošanu gan mums – saimniekiem, gan taksim. Ārstēšanās process ilga pusotru mēnesi."

Liene Lipska: "Arī manam taksim problēma ar muguru parādījās ap 5 gadu vecumu. Sākās ar it kā parastām sāpēm. Vietējā veterinārārste iepotēja pretsāpju līdzekļus, suns jutās labi līdz brīdim, kad bija jāskrien pakaļ kaimiņu sunim... Tad dienas laikā jau vairs necēla augšā pakaļgalu. Ārstēšanos uzsākām Limbažos. Ko viņam deva no medikamentiem – nezinu, taču mājās atvedām pilnīgu "dārzeni". Tad steidzīgi devāmies uz Jelgavu pie veterinārārsta Aleksandra Ozola, kurš veica diagnostiku un konstatēja diska trūci, kā arī nepieciešamību pēc operācijas. Atveseļošanās process pēc operācijas bija aptuveni mēnesis. Kopš tās reizes ir pagājuši četri gadi un, paldies dievam, šī problēma vairs nav atkārtojusies."

Agnese Kurzemniece: "Manu pirmo takseni diska trūce piemeklēja divreiz. Pirmā reize bija, kad viņai bija aptuveni 6 gadi. Kamēr tikām līdz dakterim Drapčem, abas pakaļkājas jau bija pilnībā "atteikušas”. Taču ar sistēmām, zālēm un "būra režīmu" aptuveni pusotra mēnēša laikā taksene pilnībā izveseļojās. Otrreiz šī kaite atkārtojās kaut kur 10 gadu vecumā. Nekavējoties "nesāmies" pie Drapčes un nedēļas laikā izdevās meiteni dabūt uz kājām."

Ilze Veidenbauma: "Mūsu sunītei problēmas sākās 4,5 gadu vecumā. Diska trūces rezultātā bija radies muguras nerva iekaisums, tāpēc kājiņām lēnām zuda refleksi un tās pamazām kļuva "ļenganas". Vispirms devāmies pie daktera Miervalža Kļaviņa, kurš noteica diagnozi, izrakstīja pretsāpju zāles un ieteica miera režīmu. Taču jau pēc pāris dienām manījām, ka sunītei kļūst aizvien sliktāk. Brīnišķīgu apstākļu sakritības dēļ nonācām pie veterinārārsta Ģirta Drapčes, kurš papildus jau uzstādītajai diagnozei konstatēja, ka ir muguras nervu iekaisums. Papildus pretsāpju zālēm mums izrakstīja arī zāles kuņģim, jo, kā veterinārārsts paskaidroja, diska trūces gadījumā no šī bojātā diska izplūst dažādas "drazas", kas var atstāt iespaidu uz kuņģi un gremošanas sistēmu. Turpinājām dzert šīs zāles + steroīdus un B grupas vitamīnus. Un visa pamatā, protams stingrs miera režīms nekādas skriešanas un lēkāšanas. Suni nesām ārā tikai, lai viņa nokārtotu dabiskās vajadzības. Jau pēc nepilnas nedēļas knapi valdīju asaras, redzot, ka sunīte nokārtojoties spēj normāli pietupties, kā tas bija agrāk. Tagad ir pagājis gandrīz mēnesis kopš tās dienas, kad pamanījām, ka Beilijai kaut kas nav labi. Turpinām dzert B vitamīnu, pārējais zāļu kurss mums jau ir noslēgts."

Everita Pāne: "Ja tagad tā sāk domāt un analizēt, kaut kas dīvains ar Skiperu notika, kad viņam bija 4 vai 5 gadi... Toreiz gan neko par tādu diska trūci nezināju. Vienkārši vienā dienā suns vairs neleca uz mēbelēm, negribēja ne doties pastaigā, ne kāpt pa trepēm. Uzreiz sapratu, ka viņam kaut kas sāp un devāmies pie izslavētā daktera Drapčes, par kuru iepriekš biju tik daudz labu vārdu dzirdējusi. Viņš suni iztaustīja, izspaidīja un izrakstīja kaut kādas zāles, kā arī noteica miera režīmu. Neatceros, laikam tās zāles lika dzert nedēļu vai divas, taču jau pēc pāris dienām suns bija tikpat vesels un žirgts kā agrāk. Ātri vien mēs šo "starpgadījumu" aizmirsām. Pagāja aptuveni 4 gadi, kad savos 8 ar pusi gados Skipers atkal pēkšņi kļuva "stīvs" – neleca uz mēbelēm, no rīta pamodies, bija jo īpaši mazkustīgs, atteicās kāpt pa trepēm. Stāvēja galvu nodūris, dažreiz pat iekaucās, kad straujāk pagrieza galvu. Bija skaidrs, ka sāpes bija kaut kur sprandā (kakla rajonā). Daudz nedomādami, devāmies pie sava vetārsta tepat Jelgavā, kur viņu izmeklēja, izmērīja temperatūru un iedeva pretiekaisuma un pretsāpju zāles. Teica, lai kādu nedēļu palietojam un skatāmies, vai sunim paliek labāk. Ja nepaliek – jātaisa rentgens. Sunim diemžēl ar katru dienu palika tikai sliktāk. Devāmies uz LLU Veterināro klīniku (Jelgavā) taisīt rentgenu, kas parādīja, ka divās vietās starp skriemeļiem ir nelielas izmaiņas (novirzes no normas), kas visticamāk bija iemesls sāpēm. Mums ieteica aiziet uz konsultāciju pie neirologa Aleksandra Ozola. Arī viņš 90% bija pārliecināts, ka tā ir diska trūce un tā kā, viņaprāt, sunim bija šīs slimības "viegla forma", vienīgais, ko mums varēja ieteikt – miera režīms (līdz pat 6 nedēļām). Turpinājām "sēdēt" uz pretsāpju zālēm, jo sāpes tik ātri nerimās, taču pakāpeniski samazinājām zāļu devu.

Atveseļošanās periods bija gandrīz divi mēneši, kas man likās ļoti ilgi, ņemot vērā, ka Skipers savas dzīves laikā nekad nebija slimojis un pie vetārsta devāmies vien reizi gadā – uz ikgadējo vakcīnu. Tik aktīvam un dzīvespriecīgam sunim kā viņš pats grūtākais bija izturēt šo laiku "miera režīmā", jo tiklīdz sunim kļuva nedaudz labāk, viņš gribēja dauzīties, spēlēties, ielēkt gultā vai klēpī... Taču ar neizpratnes pilnām acīm skatījās, kad viņam tas netika ļauts. Viss jau gāja it kā uz labo pusi, nolēmām zāles vairs nedot, kad vienā dienā atkal sunim uznāca "stīvums". Kā iedod tableti, viss atkal bija kārtībā. Sirdsmieram tomēr nolēmu Skiperu aizvest uz Rīgu – atrādīt Drapčem. Pēc izmeklēšanas viņš teica, ka viss būs kārtībā – sunim pienācis laiks atgriezties "normālā” dzīvē un pretsāpju līdzekļu deva jāsamazina līdz minimumam, citādi organismam jau no tā ir izveidojusies atkarība. Turpinājām zāles dot katru otro dienu un tad vēl retāk, līdz beidzot nedevām vairs nemaz. Pēc 2 mēnešu ilgas ārstēšanās suns bija izveseļojies. Ārstēšanās un atveseļošanās laiks ir morāli un fiziski grūts gan sunim, gan viņa ģimenei. Taču ir jābūt stipriem un jātic, ka viss būs labi. Nedrīkst padoties, ir jācīnās, jo mūsu mīluļi taču ir tā vērti, lai mēs viņu labā izdarītu visu iespējamo un arī neiespējamo..."

Informāciju apkopoja Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009