Šķirnes izcelsmes vēsture
Suņi ir bijuši cilvēkam līdzās jau kopš seniem laikiem, palīdzot tam apsargāt mītni, bet galvenais – sagādāt barību. Daži no tiem bija neaizstājami palīgi, jo tiem bija laba oža un izteikta kaislība uz medībām. Tādus suņus sāka audzēt mērķtiecīgi un tos nosauca par dzinējsuņiem. Dzinējsuņu vidū izcēlās īpatņi – braki, spējīgi vajāt zvēru labāk un ātrāk ne tikai zemes virspusē, bet, ja nepieciešams, nebaidoties sekot tam arī zem zemes – alā. Šos suņus arī varētu uzskatīt par takšu ciltstēviem.
Ilustrācija: Vero Kemball Shaw (1881)
Tādi suņi eksistēja Vācijas teritorijā XVI gs. vidū, kaut arī ir dati par to, ka takšiem līdzīgi dzinējsuņi ar īsām kājām un nokarenām ausīm bija pazīstami jau Senajā Ēģiptē. Tie meklēja un trenkāja medījumu grūti pieejamās vietās – krūmājos, niedrēs, zemā un biezā briksnājā pie Nīlas krastiem. Pēc hieroglifu atšifrēšanas zinātnieki uzzināja, ka tādus suņus sauca "tekar" vai "tekal", kas tulkojās kā "drosmīgs", "ugunīgs". Interesanti ir tas, ka šis nosaukums saskan ar vācisko takšu nosaukumu "tekel". Pateicoties selekcionāru neatlaidībai, radās liela interese par šādiem suņiem un tika izveidota jauna šķirne – taksis. Takšveidīgo suņu attēli tika atrasti senajā Ēģiptē uz freskām, kuras, kā uzskata zinātnieki, bija radītas aptuveni 2000. gadā pirms mūsu ēras.
Par takšu priekštečiem tiek uzskatīti dzinējsuņi, bet par starpšķirni tiek uzskatīts maza auguma mednieku suns, kura nosaukums ir "brakk" jeb braks. Tiek uzskatīts, ka nelieli suņi tika izmantoti medībām, jo tiem bija vieglāk izsekot medījumu un aizdzīt to līdz saimniekam. Tādas takšu šķirnes rašanās, kādu mēs to pazīstam mūsdienās, notika Vācijā. Tā kā taksis ir neliela auguma suns, tas spēj pārvietoties gan pa virszemi, gan zem zemes – pat visšaurākajās alās. Viņš spēj atrast zvēra asinspēdas, prot dzīt ne tikai putnus un mazus zvērus, bet arī alni vai meža kuili.
Feodālisma periodā Vācijā medības ar suņiem bija ne tikai darbs, bet arī bagātnieku izklaides. Sakarā ar pilsētu ātro izaugsmi, par takšiem radās liela interese, jo šis nelielā izmēra medību suns bija ērts turēšanai pilsētā un medības ar to bija ekonomiskākas, tā kā taksis varēja strādāt kā barā, tā arī vienatnē. Visas šīs īpašības padarīja taksi par praktisku un taupīgu vāciešu kāroto palīgu. Vācu gleznotāji attēloja medību ainas ar takšiem, dažkārt zīmējot šos suņus tādus, kādus viņiem gribējās tos redzēt, ar to veicinot turpmākā takšu standarta izveidošanos. Gleznas un gravīras kļuva par pamatu turpmākajā šķirnes pazīmju veidošanā.
Ilustrācija: Carl Friedrich Deiker (1875)
Pats nosaukums "taksis" (no vācu "dachshund") burtiski tulkojams kā "āpšu suns". Taksis ir universāls medību suns, kas veiksmīgi tiek izmantots ne tikai medībās uz āpsi, bet arī uz lapsu, jenotu, kā arī lieliski piedalās dažādās medībās virs zemes. Lai izdzīvotu cīņā ar viltīgo un draudīgo pretinieku āpsi, mazajam taksim bija nepieciešama ne tikai agresivitāte un izturība, bet arī spēja pareizi novērtēt situāciju. Uz cilvēka palīdzību alā suns nevarēja paļauties, tāpēc izdzīvoja gudrākie un piesardzīgākie suņi.
Takša ārējais izskats ir pilnīgi pielāgots universālam darbam gan virszemē, gan pazemes alās:
-
mazs augums, stingra, taisna mugura – lielākām manevrēšanas spējām;
-
dziļš krūšu kurvis – normālai sirdsdarbībai;
-
garš purns – brīvākai elpošanai zem zemes;
-
garas, cieši pieguļošas ausis, lai tajās neiekļūtu smiltis;
-
skanīga un skaļa balss, lai mednieks dzirdētu, kurā vietā zem zemes darbojas suns.
Sākumā Vācijā bija tikai īsspalvainie takši, kuri dalījās vairākos tipos (Ziemeļvācu, Virtembergas). Ziemas medībām tika audzēti asspalvainie takši ar garu un raupju spalvu. Pirmie minējumi par garspalvainiem takšiem radās 1820. gadā. Garspalvainie takši, iespējams, tika iegūti pēc spaniela un īsspalvainā takša sakrustošanas (kaut arī tiešu ziņojumu par to nav). Ar tālāko selekciju un labāko īpatņu atlasi tika iegūti takši ar garu, skaistu spalvu un labām darba īpašībām. Garspalvainajiem takšiem ir lieliski attīstīta oža, tie ļoti labi strādā pēc asins pēdām, kā arī iznes nošautos putnus no ūdens.
Foto: American Kennel Club
Asspalvainie takši radās, krustojot īsspalvainos takšus, medību terjerus un šnaucerus. Asspalvainajiem takšiem spalva ir raupja, bieza, ar labu pavilnu, kas lieliski aizsargā suni no karstuma, kā arī aukstuma, it īpaši mitruma ietekmes. Ar asspalvainajiem takšiem gāja medībās uz ūdru, kuram ieeja alā ir zem ūdens. Šķirnes kopskaita un popularitātes pieaugums kļuva medniekiem par stimulu miniatūru paveidu radīšanai, kas ir ērti medībās uz trusi un citiem sīkiem grauzējiem. Miniatūrā asspalvainā takša paveida radīšana tika veikta divos posmos. Pirmais mēģinājums radīt taksi – mazāku pēc auguma un svara, krustojot neliela izmēra takšus ar sīkiem terjeriem, neizdevās. Iegūtie īpatņi bija ar pārāk garajām kājām, galvu – raksturīgāku pinčeram, tie bija zaudējuši mednieku īpašības un maz atbilda vēlamajam takšu tipam. Tāpēc audzētāji atgriezās pie tīru šķirņu līnijām.
19. gadsimtā strauji pieauga takšu skaits un radās nepieciešamība noteikt šķirnes pazīmju standartus. Pirmais standarts tika pieņemts 1879. gadā, bet 1880. gadā tika izdota pirmā mednieku suņu ģenealoģiskā grāmata, kurā tika reģistrēti 54 takši. 1888. gadā Emīls Ilgners un Klaus Haans Berlīnē nodibināja Takšu klubu.
Dachshunds (dachs – āpsis, hund – suns jeb „āpšu suns”) vai Dachsfanger (āpšu medību suns) ir šķirnes oficiālais nosaukums. Teckel (taksis) – takša nosaukums ziemeļvācu dialektā. Dackel (taksis) – nosaukums, kurš arī ir sastopams Vācijā.
Šķirnes popularitāte strauji pieauga ne tikai dzimtenē, bet arī aiz tās robežām. Pateicoties karaliskā nama interesei pret takšiem, tie vispirms kļuva moderni, bet vēlāk – vieni no iemīļotākajiem suņiem Lielbritānijā. To nestandarta āriene simpatizēja britiem, kuri pēc sava nacionālā rakstura deva priekšroku visam neparastajam. Tos turēja kā mājas mīluļus, medībās izmantojot Anglijas tradicionālos terjerus.
Ņemot vērā vēsturisko saikni starp Vāciju un Baltiju, apmēram no 17. gadsimta taksis bija populārs kā strādnieku suns Baltijas guberņās. Tas nedaudz atšķīrās no vācu tipa – bija lielāks, ar īsāku ķermeni un takšiem nepierasto spalvas krāsu (pelēku un mežacūkas). Viņus dēvēja par Kurzemes takšiem. Pēc vēstures liecībām ir zināms, ka Kurzemē zemniekiem bija aizliegts turēt vācu baronu medību takšus, bet zemnieki slepus zaga kucēnus un pēc tam pāroja tos ar vietējiem dzinējsuņiem, līdz ar to Kurzemes takšiem bija garākas kājas, nekā vācu takšiem.
Kas attiecas uz Kurzemes takšiem, kuri pa retam bija sastopami Baltijas guberņās, tie vēl bija maz pazīstami un nepietiekami izpētīti – pazuda krustojumos ar vācu suņu šķirnēm, kuras tos pakāpeniski pārspēja kā pārāki un skaistāki suņi. Kurzemes takši bija lielāki, nekā vācu, ar īsāku rumpi un atšķirīgu spalvas krāsu (vilka krāsā), galvas un ķermeņa garums tuvinājās krievu, austrumu dzinējsuņiem. Pēterburgā bija sastopami takši ar pavilnu, kuri ļoti atgādināja Kostromas dzinējsuņus mazinātā izskatā – ar īsām, gandrīz taisnām kājām.
Foto: American Kennel Club
1925. gada 8. maijā Štutgartē Vācijas Takšu klubs (Deutschland Teckel Club) pieņēma jaunu oficiālo šķirnes standartu. 1946. gada 29. novembrī pēc Otra pasaules kara Mīlgeimā standarts tika papildināts un labots. 1947. gada 9. maijā tika pieņemts šķirnes standarta galīgais variants.
Linda Sokolovska
