Suņa vakcinācija un infekcijas slimības

Gluži tāpat kā cilvēkus, arī suņus apdraud dažādas bīstamas infekcijas slimības. Lai pēc iespējas izvairītos no riska saslimt ar kādu no šīm slimībām, profilaktiskos nolūkos suns ir regulāri un pats galvenais – savlaicīgi jāvakcinē. Imunitāte iestējas 14 dienu laikā pēc vakcinācijas. Taču jāatceras, ka neviena vakcīna nedod 100% garantiju, ka suns nesaslims, tāpēc saimniekiem jābūt modriem, sekojot līdzi sava mīluļa veselības stāvoklim un uzvedībai.

Foto: Everita Pāne

Vakcināciju uzsāk 8 nedēļu vecumā, kad kucēnu vakcinē pret mēri, hepatītu, parvovirozi, infekciozo klepu un leptospirozi. 12 nedēļu vecumā šim komplektam nāk klāt vakcīna pret trakumsērgu. Pēc tam atkārtota vakcinācija jāveic ne ātrāk kā pēc gada. Atkarībā no ražotāja vakcīnu darbības ilgums var atšķirties. Tāpēc arī veterinārārsts pēc vakcinācijas suņa pasē ieraksta nākamās vakcinācijas datumu.

  Revakcinācija jeb atkārtota vakcinācija jāveic savlaicīgi, nenokavējot nevienu dienu. Ja vetārsts suņa veterinārajā pasē ierakstījis, ka suns jāvakcinē, piemēram, 15. maijā, tad tas nozīmē, ka var to darīt kādu dienu ātrāk (ja nav iespējams suni aizvest konkrētajā datumā), taču – ne dienu vēlāk. Citādi vakcinācija jāsāk no "nulles" (ar karantīnu) – šajā laikā suns nedrīkst izbraukt no valsts vai piedalīties sabiedriskos pasākumos (izstādēs, sacensībās u. c.).

Pārdot/atsavināt drīkst tikai vakcinētus kucēnus. Audzētājs kucēnu drīkst atdot ne jaunāku par 8 nedēļām (jeb 2 mēnešu vecumā) un divas nedēļas pēc pēdējās vakcinācijas. Atsavinot suni, nākamajam īpašniekam tiek nodota dzīvnieka pase vai vakcinācijas apliecība (Ministru kabineta noteikumi Nr. 266).

Pirms vakcinācijas sunim obligāti jābūt attārpotam (10 dienas pirms plānotās vakcinācijas dienas). Vetārstam vakcīnas jāglabā tumsā pie temperatūras 2–8°C. Atšķaidīta vakcīna jāizlieto 30 minūšu laikā. Pirms vakcinācijas vetārstam jāpārbauda suņa vispārējās veselības stāvoklis. Vakcīnas deva visiem suņiem ir vienāda, vakcīna tiek ievadīta zemādā vai muskulī.

Foto: Everita Pāne

D (C vai S) – gaļēdāju mēris – akūta gaļēdāju dzīvnieku infekcijas slimība, kas raksturojas ar drudzi, elpošanas un gremošanas trakta gļotādas iekaisumu, pneimoniju, kā arī nervu darbības traucējumiem. Sevišķi jūtīgi kucēni. Suņiem pēc pārslimošanas parasti paliek dzirdes, ožas, kustību traucējumi. Infekcijas avots ir slimie un pārslimojušie dzīvnieki. Vīrusa rezervuārs dabā var būt jenotsuņi un klejojošie suņi. Inficēšanās visbiežāk notiek aerogēni, suņiem vienam otru apošņājot, bet var inficēties arī perorāli (caur muti), kā arī pārošanās laikā. No inficētajiem suņiem liela daļa var klīniski nesaslimst, bet vīrusu kādu laiku nēsāt. Laika posms no infekcijas slimības ierosinātāju iekļūšanas organismā līdz pirmo slimības pazīmju parādīšanās brīdim (inkubācijas periods) ir 2–7 dienas. Slimība var noritēt apslēptā (latentā), vieglā vai smagā formā. Vieglā forma raksturojas ar apātiju, samazinātu barības uzņemšanu, augšējo elpošanas ceļu iekaisuma pazīmēm un ir grūti atšķirama no citām slimībām. Saslimšanas smago formu parasti novēro nevakcinētiem kucēniem. Tiem, kuri inficējas pirmajās nedēļās (no nevakcinētām mātēm) novēro sirds deģenerāciju, asiņainu caureju un 2 nedēļu laikā tie iet bojā. Vecākiem kucēniem (no vakcinētām mātēm) parasti saslimšana sākas ar temperatūras paaugstināšanos, ko bieži neievēro. Pēc dažām dienām novēro konjunktivītu, depresiju, vemšanu. Tad atkārtoti paaugstinās temperatūra un turas ilgāku laiku, parādās klepus un trokšņi plaušās, caureja un var veidoties organisma atūdeņošanās. Neārstēti dzīvnieki parasti iet bojā 2–4 nedēļu laikā. Mirstība (letalitāte) vidēji ir 50%, kucēniem līdz 6 nedēļu vecumam <100%. Nāves iemesls visbiežāk ir nervu darbības traucējumi.

L – leptospiroze – bakteriālas izcelsmes dabas perēkļu infekcija. Uzņēmīgi ir visi siltasiņu dzīvnieki, arī jūras zīdītāji un cilvēks. Biežāk slimo cūkas, liellopi, zirgi un suņi, bet kaķiem saslimšana ir sastopama reti. Leptospiras ārējā vidē izdalās ar inficētu dzīvnieku urīnu. Urīnam nokļūstot augsnē, ūdenī, baktērijas tur var saglabāties nedēļām, pat mēnešiem ilgi. Dzīvnieki inficējas tieša kontakta ceļā (caur ādu, gļotādām) caur slima dzīvnieka urīnu vai piesārņotu ūdeni, vai retāk, uzņemot ar barību augsnes daļiņas vai dzerot tādu ūdeni, kas ir piesārņots ar Leptospira baktērijām. Suņiem novēro drudzi vemšanu, sāpes vēderā, dzīvnieki ir nomākti, atsakās no ēdiena, kā rezultātā novājē, tiem ir apgrūtinātas kustības muskuļu sāpju dēļ.

Foto: Everita Pāne

P – parvoviroze – vīruss izdalās ar fekālijām, visvairāk tas notiek 2 nedēļu laikā pēc inficēšanās. Inficējas perorāli, kontakta ceļā, no ārvides. Visbiežāk saslimst jauni suņi 6–20 nedēļu vecumā – pavasara un vasaras periodā. Slimības gaita ir akūta. Dzīvnieks kļūst apātisks, nomākts, guļ vaļējām acīm. Zūd ēstgriba, nedaudz paaugstinās temperatūra, sākas vemšana 1–2 dienas ilga vai visu slimošanas laiku. Pēc vairākām stundām vai reizē ar vemšanu parādās caureja (reizēm asiņaina) ar ļoti specifisku un kodīgu smaku. Organisms stipri atūdeņojas.

Pi – parainfluence ("audzētavu klepus") – slimība, kas raksturojas ar augšējo elpošanas ceļu iekaisumu. Slimības simptomi var būt sauss klepus, rīstīšanās, šķaudīšana, sprauslāšana vai pat vemšana, kas parādās kā atbildes reakcija uz vieglu trahejas kairinājumu pēc fiziskas slodzes. Drudzis var būt un var arī nebūt. Slimība var ilgt no 10–20 dienām un var atkal attīstīties, ja dzīvnieks nonāk stresa situācijā. Slimībai ieilgstot, var izveidoties sirds un asinsrites mazspēja.

H – infekciozais hepatīts – infekciozs aknu iekaisums, kas skar aknas, nieres un centrālo nervu sistēmu. Vīruss izdalās ar urīnu, fekālijām un iztecējumiem no deguna. Klīniskās pazīmes – paaugstināta ķermeņa temperatūra (40°–41,5°C), vemšana, caureja, keratīts (acs radzenes apduļķojums), dzeltenas gļotādas, urīns – brūnā krāsā. Suns mēnešiem ilgi var būt infekcijas pārnēsētājs. Pēc slimības var būt paliekoši traucējumi – aknu ciroze, gremošanas trakta darbības traucējumi; kucēm – neauglība, priekšlaicīgas dzemdības, augļu bojāeja.

Audzētājam, pārdodot kucēnu, ir jāinformē tā jaunais īpašnieks par to, kad kucēns pēdējo reizi ir attārpots un vakcinēts, norādot, kad viņš jāattārpo un jāvakcinē atkārtoti. Pret trakumsērgu kucēnu drīkst vakcinēt tikai, sākot ar 12 nedēļu vecumu. Ja Jūs iegādājaties kucēnu, kuram jau ir vairāk kā 3 mēneši, tam ir jābūt pilnībā vakcinētam, par ko būtu jāliecina ierakstiem veterinārajā pasē. Imunitāte pēc vakcinācijas izstrādājas vidēji 14 dienu laikā, tāpēc šajā laikā ieteicams ierobežot pastaigas un komunikāciju ar citiem dzīvniekiem.

Everita Pāne, portāla autore un redaktore