Kas jāzina pirms kucēna iegādes

Neatkarīgi no jūsu izvēlētās suņu šķirnes, sākumā būtu jāievāc plašāka informācija no šo suņu audzētājiem, kā arī jau esošajiem īpašniekiem (vēlams – vairākiem). Jānoskaidro pēc iespējas vairāk par konkrēto suņu temperamentu, uzvedības īpatnībām, biežāk sastopamajām problēmām, lai būtu skaidrs, ar ko rēķināties. Vislabāk, ja ir iespēja ar konkrētās šķirnes suņiem pakontaktēties dzīvē – pavērot, kā tie uzvedas citu cilvēku un suņu sabiedrībā. To var realizēt, gan apmeklējot kādu suņu izstādi, gan sarunājot vizīti pie audzētāja mājās. Un, ļoti iespējams, ka šī tikšanās jums būs liktenīga, kā rezultātā taps skaidrs – ir šis suns piemērots jūsu ģimenei vai tomēr nē.

Visbiežāk pieļautā kļūda ir kucēna iegāde mirkļa iespaidā – ieraudzīju internetā fotogrāfijas, iemīlējos, nopirku pirmo, kas pagadījās... Un tikai tad sapratu, ka man galīgi nav pieņemams šī pēc izskata burvīgā sunīša temperaments, uzvedība un vajadzības. Kā rezultātā sunim neilgi pēc tā iegādes nākas meklēt jaunas mājas... Lai neciestu nevainīgs dzīvnieks, tā potenciālajam saimniekam kopā ar ģimeni būtu ļoti rūpīgi jāizvērtē savas iespējas – gan finansiālās, gan arī emocionālās un fiziskās – cik daudz sava laika, enerģijas un pacietības esat gatavi veltīt savam četrkājainajam draugam turpmāko 10–15 gadu garumā...?

Tāpat jāņem vērā fakts, ka suns ir dzīvnieks un tādas uzvedības izpausmes kā riešana, gaudošana, graušana un rakšana ir normāla suņa uzvedība. Un neviens nevar garantēt to, ka suns kucēna vai arī pieauguša suņa vecumā neapskādēs jūsu mājokļa interjeru. Visbiežāk gan tas notiek garlaicības vai stresa rezultātā, kad dzīvnieks tiek atstāts viens mājās. Tāpēc, ja lielāko dienas daļu pavadāt darbā (prom no mājām), pārnākot tikai vēlu vakarā – neņemiet suni! Suns ir sociāla būtne, kurai nepieciešams ne vien fizisks, bet arī emocionāls kontakts ar saimnieku. Vien izvešana ārā uz 15 minūtēm, kā arī ēdiena trauka pasniegšana 2 reizes dienā – tā nav suņa vajadzību apmierināšana. Ar to ir gaužām par maz... Sunim ir nepieciešamas regulāras fiziskas aktivitātes, apmācība, spēles un rotaļas, kā arī vienkārša kopā būšana ar savu saimnieku.

Kā teica viens gudrs cilvēks: "Suns nav pirmās nepieciešamības prece, bet gan LUXUS jeb kaut kas ekskluzīvs – tāpēc kurš katrs to nemaz nevar atļauties." Nav runa tikai par kucēna iegādi, bet gan par izmaksām, ja mājās ir suns... Vairāk lasiet rakstā: "Cik tad īsti izmaksā suns?"

Kāpēc šķirnes suns nevar maksāt pārdesmit eiro? Kā veidojas kucēna cena?

Kā rīkojas cilvēks parastais bez iepriekšējas pieredzes ar suņiem? Viņš ieiet kādā no sludinājumu portāliem un skatās konkrētā brīža piedāvājumu, kur, kā izrādās, pa pārdesmit eiro var tikt pie "šķirnes" suņa. Un visbiežāk arī sludinājuma tekstā ir melns uz balta rakstīts, ka konkrētie kucēni ir "tīras šķirnes", ka vecāki arī ir "šķirnes" suņi, taču nekādu dokumentu, kas to varētu apliecināt, protams, nav.

Reti (jo godprātīgi un sevis cienoši audzētāji parasti neliek sludinājumus līdzīgos portālos, informāciju izplatot caur klubu vai kluba mājaslapā), bet var gadīties, ka blakus šiem šķietami izdevīgajiem piedāvājumiem gadās atrast arī kādu sludinājumu, kur konkrētās šķirnes kucēni maksā vairākus simtus eiro. Tad nu cilvēks parastais saķer galvu un, pat neiedziļinoties saturā, uzreiz noignorē šāda veida sludinājumus ar domu par nekaunīgu biznesu – kā var prasīt par kucēnu TĀDU naudu?!

Patiesībā kucēnu cena sāk veidoties jau kādu laiku pirms viņu nākšanas pasaulē...

  • Lai saņemtu pārošanas atļauju no kluba, abiem kucēnu vecākiem jau iepriekš jāsaņem vairāki teicami novērtējumi vairākās izstādēs pie dažādiem ekspertiem, kas apliecina konkrēto suņu atbilstību šķirnes standartam (dalības maksa, ceļa izdevumi). Jo vairāk titulēti kucēnu vecāki, jo dārgāki būs paši kucēni.
  • Abiem vecākiem jāiziet nepieciešamās veselības pārbaudes un jāsaņem sertifikāts par to, ka viņi ir veseli (izdevumi par veterinārajiem pakalpojumiem).
  • Pieredzējis un zinošs audzētājs savu kuci nepāros ar kaimiņos dzīvojošu suni, bet gan dosies tālākā braucienā – uz citu pilsētu vai pat valsti (ceļa izdevumi).
  • Kuces saimniekam par pārošanu jāsamaksā suņa saimnieka noteiktā summa (kas arī ir mērāma vairākos simtos eiro).
  • Grūsnības laikā kuce jābaro ar pilnvērtīgu un kvalitatīvu barību.
  • Dzemdības. Viss ir labi, ja bez sarežģījumiem, taču jārēķinās, ka arī šeit var būt nepieciešama veterinārārsta palīdzība (līdz ar to – papildus izdevumi).
  • Pēc pāris dzīves nedēļām arī kucēni jāsāk piebarot ar pilnvērtīgu barību. Tāpat tie jāattārpo, jāvakcinē, jāidentificē ar mikročipu un jāaudzē līdz vismaz 8 nedēļu vecumam. Un, ja šajā laikā kucēniem netiek atrasti atbildīgi saimnieki, tad nereti gadās, ka kāds no metiena "aizsēžas" pie audzētāja arī ilgāk. Ar to arī audzētājs rēķinās – nodrošinot kucēnu vecumam atbilstošus apstākļus un vidi socializācijai.

Rēķinot, ka parasti metienā ir vismaz pieci kucēni, lieki piebilst, ka to izaudzēšana atbilstoši labturības likuma prasībām noteikti nevar izmaksāt pārdesmit eiro. Un, ja vēl šai summai piepluso klāt izdevumus līdz brīdim, kad kucēni nāk pasaulē, tad nav jābūt augstas klases matemātiķim, lai saprastu, cik tad patiesībā būtu jāmaksā kucēnam. Un, ka tie pāris simti eiro tāpat ir gana smieklīga summa, ņemot vērā to, cik savu līdzekļu, laika, mīlestības un rūpju ieguldījis audzētājs vairāku mēnešu garumā.

Un atliek izdarīt secinājumus, ka tie cilvēki, kas tirgo it kā "šķirnes" kucēnus pa pārdesmit eiro, visticamāk neievēro nevienu no kucēnu audzēšanas un labturības prasībām. Visbiežāk, pārdodot kucēnus, jaunākus par 2 mēnešiem, neattārpotus, nevakcinētus, bez mikročipa, audzētus labturības prasībām neatbilstošos apstākļos. Kā arī nav pilnīgi nekādas garantijas, ka kucēnu vecāki ir bijuši veseli suņi. Līdz ar to – pastāv lielāka varbūtība, ka dažādas veselības problēmas nākotnē var piemeklēt arī kucēnus.

Kur meklēt šķirnes kucēnu? Kā zināt, ka konkrētais audzētājs ir godprātīgs?

Pastāv vairākas kinoloģiskās organizācijas, taču visdrošākais veids ir interesēties Latvijas kinoloģiskajā federācijā (LKF) – konkrētās šķirnes audzētavā vai klubā. Viens no tiem – Latvijas Takšu un medību terjeru klubs. Aizrakstot konkrētās audzētavas īpašniekam vai kluba vadībai, iespējams iegūt informāciju par esošajiem vai gaidāmajiem kucēniem, kā arī, sazinoties ar audzētāju – aizbraukt apskatīties, izvēlēties un jau savlaicīgi rezervēt kucēnu.

Jums ir tiesības lūgt audzētājam uzrādīt kucēnu vecāku ciltsrakstus, izstāžu novērtējumus, veselības pārbaužu sertifikātus, kā arī LKF izdoto pārošanas akta atļauju. Uz pārdošanas brīdi kucēniem jābūt vakcinētiem atbilstoši vecumam, identificētiem ar mikročipu un ES lolojumdzīvnieka pasi, kā arī audzētājs ar jums slēdz "Kucēna atsavināšanas līgumu".

Tāpat ir ļoti svarīgi kaut vai reizi aizbraukt pie audzētāja, lai apskatītu un novērtētu vietu, kurā kucēni tiek audzēti, nevis sarunātu, ka jums kucēnu atved uz mājām vai kādu citu izdevīgu vietu. Ir svarīgi redzēt, ka kucēni auguši tīrā un tiem atbilstošā vidē. Ka ne tikai jūsu izraudzītais kucēns, bet arī pārējie ir veselīgi un dzīvespriecīgi suņi bez jebkādām pazīmēm par veselības problēmām (pūžņojošas acis, neveselīgs apmatojums utt.).

Godprātīgs un gādīgs audzētājs nemaz nepārdos kucēnu kuram katram, bet potenciālo pircēju iztaujās un nopratinās, lai uzzinātu visu par jūsu dzīves apstākļiem, dzīvesveidu un to, cik daudz laika esat gatavi veltīt kucēnam. Tāpat audzētājs parasti piedāvā savu palīdzību un konsultācijas kucēna audzināšanā, apmācībā un jautājumos, kas skar kucēna kopšanu, barošanu un veselību.

Kāpēc izvēlēties suni ar ciltsrakstiem?

Bieži vien cilvēki saka – mums jau nevajag tos "papīrus", uz izstādēm tāpat neplānojam iet. Taču, pirmkārt – ciltsraksti neuzliek nekādas saistības vai pienākumu, ka suns obligāti jāved uz izstādēm vai jānodarbojas ar vaislas darbu. Un, otrkārt – daudzus šis vārds "ciltsraksti" baida, jo ir radies nepareizs priekšstats, ka tie izmaksā veselu bagātību. Bet, kā jau iepriekš minēju – kucēna cenu sastāda ļoti daudz un dažādi faktori, bet ciltsrakstus kā tādus audzētājs noformē klubā un tie izmaksā vien padsmit eiro katram kucēnam. Tie nav jākārto suņa saimniekam, maksa par ciltsrakstiem ir iekļauta kucēna cenā.

Ciltsraksti ir dokuments, kas apliecina to, ka suns tik tiešām pieder pie konkrētās šķirnes un ka arī viņa senči vairākās paaudzēs ir bijuši konkrētās šķirnes suņi. Ciltsraksti neuzliek nekādus papildus pienākumus, bet gan sniedz iespēju arī pēc gada vai vairākiem gadiem (ja pēkšņi uznāk vēlme) piedalīties ar suni izstādē, dažādās sacensībās, kā arī izmantot suni vaislā. Un – nekad nesaki nekad! Šodien varbūt nav domas ar suni nekur papildus darboties, taču pēc pāris gadiem šāda vēlme var parādīties.

Ja reiz tik tiešām nav vēlme iegādāties suni ar ciltsrakstiem, tad labāk nevis pirkt šķirnei līdzīgu krancīti, atbalstot negodprātīgos suņu vairotājus, bet gan adoptēt kādu no dzīvnieku patversmēm, kuras ir pilnas ar nevienam nevajadzīgiem suņiem un kucēniem.

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009