Nedaudz no vēstures

1903. gadā amerikāņu karikatūrists Dorgans attēloja taksi kā cīsiņu mīklā, apspēlējot faktu, ka taksis arī ir garš, brūns un viņa dzimtene ir Vācija. Paraksts zem attēla bija: "Hotdog" – "Hotdogs" jeb "Karsts suns". Hotdogs ar Dorgana palīdzību kļuva par pašu populārāko karsto sviestmaizi visā pasaulē. Šī suņu šķirne ir tik iemīļota Vācijā, ka taksītis Valdi kļuva par Olimpisko spēļu simbolu, kas notika 1972. gadā Minhenē.

Valdi – 1972. gada Olimpisko spēļu simbols

 

Takšu vēsture Eiropā, Krievijā un tepat Kurzemē...

Suņi ir bijuši cilvēkam līdzās jau kopš seniem laikiem, palīdzot tam apsargāt mītni, bet galvenais – sagādāt barību. Daži no tiem bija neaizstājami palīgi, jo tiem bija laba oža un izteikta kaislība uz medībām. Tādus suņus sāka audzēt mērķtiecīgi, uzlabojot mednieku īpašības un tos nosauca par dzinējsuņiem. Dzinējsuņu starpā izcēlās īpatņi – brakki (otrs nosaukums – pēdu dzinēji), spējīgi vajāt zvēru labāk un ātrāk ne tikai zemes virspusē, bet, ja nepieciešams – nebaidoties sekot tam arī zem zemes alā. Šie suņi kļuva par ciltstēviem visiem suņiem ar nokarenām ausīm.

Tādi suņi eksistēja Vācijas teritorijā XVI gs. vidū, kaut ir arī dati par to, ka dzinējsuņi – līdzīgi takšiem – ar īsām kājām un noļukušām ausīm bija pazīstami arī Senajā Ēģiptē. Tie meklēja un trenkāja medījumu grūti pieejamās vietās – krūmājos, niedrēs, zemā un biezā briksnājā pie Nīlas krastiem. Pēc hieroglifu atšifrēšanas zinātnieki uzzināja, ka tādus suņus sauca "tekar" vai "tekal", kas tulkojās kā "drosmīgs", "ugunīgs". Interesanti ir tas, ka šis nosaukums saskan ar vācisko takšu nosaukumu "tekel". Pateicoties selekcionāru uzstājībai, radās liela interese par šādiem suņiem un tika izveidota  jauna šķirne – taksis. Takšveidīgo suņu attēli tika atrasti senajā  Ēģiptē uz freskām, kuras, kā uzskata zinātnieki, bija radītas aptuveni 2000. gadā pirms mūsu ēras.

Par takšu priekštečiem tiek uzskatīti dzinējsuņi, bet par starpšķirni tiek uzskatīts maza auguma mednieku suns, kura nosaukums ir "brakk" jeb braks. Tiek uzskatīts, ka nelieli suņi tika izmantoti  medībām, jo tiem bija vieglāk izsekot medījumu un aizdzīt to līdz saimniekam. Tādas takšu šķirnes rašanās, kādu mēs to pazīstam mūsdienās, notika Vācijā. Tieši šeit radās suns, kurš nav līdzīgs Britu salu alu terjeram. Taksis ir neliela izmēra suns, spēj pārvietoties gan pa virszemi, gan zem zemes alās. Viņš spēj atrast zvēra asinspēdas, prot dzīt ne tikai putnus un mazus zvērus, bet arī alni, meža kuili un atrast zvērus pat visšaurākajās alās.

Feodālisma periodā Vācijā medības ar suņiem bija ne tikai darbs, bet arī bagātnieku izprieca. Sakarā ar pilsētu ātro izaugsmi, par takšiem radās liela interese, jo šis nelielā izmēra medību suns bija ērts turēšanai pilsētā un medības ar to bija ekonomiskākas, tā kā taksis varēja strādāt kā barā, tā arī vienatnē. Visas šīs īpašības padarīja taksi par praktisku un taupīgu vāciešu kāroto palīgu. Vācu gleznotāji attēloja medību ainas ar takšiem, dažkārt zīmējot šos suņus tā, kā viņiem gribējās tos redzēt, ar to veicinot turpmākā takšu standarta izveidošanos. Gleznas un gravīras kļuva par pamatu turpmākajā šķirnes pazīmju veidošanā.

Pats nosaukums "taksis" (no vācu "dachshund") burtiski tulkojams kā "āpšu suns". Taksis ir universāls medību suns, kas ar lieliem panākumiem tiek izmantots ne tikai medībās uz āpsi, bet arī uz lapsu, jenotu, kā arī lieliski piedalās dažādās medībās virs zemes. Lai izdzīvotu cīņā ar viltīgo un draudīgo pretinieku – āpsi, kuram piemīt ļoti laba viltība un ir gari nagi, mazajam taksim bija nepieciešama ne tikai agresivitāte un izturība, bet arī spēja pareizi novērtēt situāciju. Uz cilvēka palīdzību alā suns nevarēja paļauties, tāpēc izdzīvoja gudrākie un piesardzīgākie suņi.

Takša ārējais izskats ir pilnīgi pielāgots universālam darbam gan virszemē, gan pazemē – alās: 

  • mazs augums, stingra, taisna mugura – lielākām manevrēšanas spējām;

  • dziļš krūšu kurvis – normālai sirdsdarbībai;

  • garš purns – brīvākai elpošanai zem zemes;

  • garas, cieši pieguļošas ausis, lai tajās neiekļūtu smiltis;

  • skanīga un skaļa balss, lai mednieks dzirdētu, kurā vietā zem zemes darbojas suns.

Sākumā Vācijā bija tikai īsspalvainie takši, kuri dalījās vairākos tipos (Ziemeļvācu, Virtembergas). Ziemas medībām tika audzēti „apģērbtie” jeb asspalvainie – takši ar garu un raupju spalvu.

Pirmie minējumi par garspalvainiem takšiem radās 1820. gadā. Garspalvainie takši, iespējams,  tika  iegūti pēc spaniela  un  īsspalvainā  takša sakrustošanas (kaut arī tiešu  ziņojumu par to nav). Ar tālāko selekciju un labāko īpatņu atlasi tika iegūti takši ar garu, skaistu spalvu un labām darba īpašībām. Garspalvainajiem takšiem ir lieliski attīstīta oža, tie ļoti labi strādā pēc asins pēdām, iznes nošautos putnus no ūdens.

Asspalvainie takši radās, krustojot īsspalvainos takšus un medību terjerus un šnauceru. Asspalvainajiem takšiem spalva ir raupja, bieza, ar labu pavilnu, kas lieliski aizsargā suni no karstuma, aukstuma, it īpaši – no mitruma ietekmes. Ar asspalvainajiemtakšiem gāja medībās uz ūdru, kuram ieeja alā ir zem ūdens. Šķirnes kopskaita un popularitātes pieaugums kļuva medniekiem par stimulu miniatūru paveidu radīšanai, kuri ir ērti medībās uz trusi un citiem sīkiem grauzējiem. Miniatūrā asspalvainā takša paveida radīšana tika veikta divos posmos. Pirmais mēģinājums radīt taksi – mazāku pēc auguma un svara, krustojot neliela izmēra takšus ar sīkiem terjeriem, neizdevās. Iegūtie īpatņi bija ar pārāk garajām kājām, galvu – raksturīgāku pinčeram, tie bija zaudējuši mednieku īpašības un maz atbilda vēlamajam takšu tipam. Tāpēc audzētāji atgriezās pie tīru sugu līnijām.   

19. gadsimtā strauji pieauga takšu skaits un radās nepieciešamība noteikt šķirnes pazīmju standartus. Pirmais standarts tika pieņemts 1879. gadā, bet 1880. gadā tika izdota pirmā mednieku suņu ģenealoģiskā  grāmata, kurā tika reģistrēti 54 takši. 1888. gadā Emīls Ilgners un Klaus Haans  Berlīnē  nodibināja takšu klubu. 

Dachshunds (dachs – āpsis, hund – suns jeb „āpšu suns”) vai Dachsfanger (āpšu medību suns) ir šķirnes oficiālais nosaukums. Teckel (taksis) – takša nosaukums ziemeļvācu dialektā. Dackel (taksis) – nosaukums, kurš arī ir sastopams Vācijā.

Taksis tika atzīts par Vācijas nacionālo suņu šķirni. 1880. gadā tika organizēta pirmā takšu izstāde, bet 1888. gadā – izdota pirmā ciltsgrāmata, kas kļuva par takšu audzēšanas rokasgrāmatu. Standarts vēlāk vairākkārt tika mainīts un papildināts. Suņu tips un raksturs jau bija izveidots, tālāk sākās šķirnes pilnveidošana.

Šķirnes popularitāte strauji pieauga ne tikai dzimtenē, bet arī aiz tās robežām. Pateicoties karaliskā nama interesei pret takšiem, tie vispirms kļuva moderni, bet vēlāk – vieni no iemīļotākajiem suņiem Lielbritānijā. To nestandarta āriene simpatizēja britiem, kuri pēc sava nacionālā rakstura deva priekšroku visam neparastajam. Tos turēja kā mājas mīluļus, medībās izmantojot Anglijas tradicionālos terjerus.

Ņemot vērā vēsturisko saikni starp Vāciju un Baltiju, apmēram no 17. gadsimta taksis bija populārs kā strādnieku suns Baltijas guberņās. Tas nedaudz atšķīrās no vācu tipa – bija lielāks, ar īsāku ķermeni un takšiem nepierasto spalvas krāsu (pelēku un mežacūku). Viņus dēvēja par Kurzemes takšiem. Pēc vēstures liecībām ir zināms, ka Kurzemē dzimt zemniekiem bija aizliegts turēt vācu baronu medību takšus, bet zemnieki slepus zaga kucēnus un pēc tam pāroja tos ar vietējiem dzinējsuņiem, līdz ar to Kurzemes takšiem bija garākas kājas, nekā vācu takšiem.

Kas attiecas uz Kurzemes takšiem, kuri paretam bija sastopami Baltijas guberņās, tad tie vēl bija maz pazīstami un nepietiekami izpētīti – pazuda mistrojumos ar vācu suņu šķirnēm, kuras tos pakāpeniski pārspēja kā pārāki un skaistāki suņi. Kurzemes takši bija lielāki, nekā vācu, ar īsāku rumpi un atšķirīgu spalvas krāsu (vilka krāsā), galvas un ķermeņa garums tuvinājās krievu, austrumu dzinējsuņiem. Pēterburgā bija sastopami takši ar pavilnu, kuri ļoti atgādināja Kostromas dzinējsuņus mazinātā izskatā ar īsām, gandrīz taisnām kājām.

Krievijā taksis parādījās 18. gadsimta pirmajā pusē. No sākuma viņu dēvēja par strēlnieku suni, bet pēc tam parādījās tagadējais nosaukums – taksis. Tiek uzskatīts, ka pirmos takšus no Kurzemes uz Pēterburgu atveda Anna Ivanovna (Ivana V meita un Pētera I brāļameita), kad pēc Kurzemes hercoga nāves viņa atgriezās Krievijā, lai ieņemtu troni.

Krievijas imperatoru ģimenei medības bija laika kavēklis. Takšus uzskatīja par imperatoru medību atribūtu. 1860.–1861. gados tā saucamo āpšu suni jeb taksi turēja tikai dižciltīgajās mājās. Ārējā izskata neparastums un gudrība pievilināja bagāto eksotiskas cienītāju uzmanību un takšus sāka iegādāties ne tikai medībām, bet arī kā „dāmu” sunīšus. Tajā laikā savā dzimtenē Vācijā takši zaudēja savu masīvo izskatu, kļuva elegantāki.

Pirmie minējumi par takšu parādīšanos Krievijā attiecināmi uz 1740. gadu. N. Kugepova grāmatā. „Caru un imperatoru medības Krievijā” imperatores Annas Ivanovnas suņu medību aprakstā rakstīts: „1740. gada septembrī Viņas Augstības Pēterburgas suņu medībās visu suņu skaits bija 185; no tiem: briežu dzīšanai – 60, zaķu dzīšanai – 60,  Kurti – 19, dažādu krievu dzimtu – 15, lielo – 21, takšu – 6, dāņu – 2 un trifeļu – 2”. Sauca tos – dahs, „āpšu suns”, Kurzemes taksis, Kostromas dzinējsuns.

Krievijā uzradās šķirnes entuziasti, tika reģistrētas pirmās audzētavas. 1900. gadā audzētavu īpašnieki un alu medību suņu cienītāji apvienojās biedrībā (РОЛФИТ) un izdeva savu ciltsgrāmatu. 1901. gadā norisinājās pirmā specializētā takšu izstāde, kā arī lauka izmēģinājumi mākslīgajā alā. Periods no 1917. gada līdz 1950. gadu sākumam bija katastrofāls ne tikai takšiem, bet arī citām suņu šķirnēm. Ja sargsuņi kļuva nepieciešami „jaunajam režīmam”, tad daudzas medību un dekoratīvās suņu šķirnes kā „buržuāziskas” un „nederīgas” gandrīz vai izzuda. Takši izdzīvoja tikai pateicoties Maskavas un Ļeņingradas klubu entuziastu pašaizliedzīgajam darbam, kas izglāba šo šķirni no izzušanas. Daudzi suņi tika atvesti no kara kā trofejas, kas veicināja to skaita pakāpenisku palielināšanos. No 1950. gadu vidus izstādēs tika vērtēts ne tikai eksterjers, bet arī darba īpašības. Tas ļāva uzlabot ciltsdarbu un ieinteresēt ne tikai „istabas suņu” cienītājus, bet arī medniekus.

1900. gadā tika radīta „Krievijas foksterjeru un takšu cienītāju biedrība”, kura rīkoja izstādes Maskavā, Sanktpēterburgā un citās pilsētās, aicinot ekspertus no Vācijas. Pirmie „apakšzemes” suņu darba izmēģinājumi tika veikti Krievijā un, sākot ar 1896. gadu, tie tika veikti pēc noteikumiem, kas tika sastādīti Vācijā. Pirmais standarts tika pieņemts 1925. gadā. Tajā pašā 1925. gada 8. maijā Štutgartē Vācijas Takšu klubs (Deutschland Teckel Club) pieņēma jaunu oficiālo standartu. 1946. gada 29. novembrī pēc Otra pasaules kara Mīlgeimā standarts tika papildināts un labots. 1947. gada 9. maijā tika pieņemts šķirnes standarta galīgais variants.

Takšiem piemīt vairāki talanti – tie prot rādīt apbrīnojamus trikus un radīt nepiespiestu atmosfēru mājā. Takšu īpašnieki uzskata, ka viņu suņi ir apveltīti ar labi attīstītu spēju sargāt māju, iedzimtām psihoterapeita spējām, tie dievina komfortu un tiem patīk būt uzmanības centrā.

 

Izmantotā literatūra:

  1. Muromceva „Taksis”, „Takši”.
  2. Baranovskis „Taksis”.
  3. K. Šmids-Duisbergs „Taksis”.
  4. A. Garins „Takši – viena no labākajām medību suņu šķirnēm”.
  5. Izdevniecības „Veče” materiāli, kā arī izmantoti interneta materiāli. 
  6. Ilustrācijas – interneta materiāli.

 

No krievu valodas tulkoja: Diāna Raspopova un Marina Poļakova

Sakārtoja un rediģēja: Linda Sokolovska


    © Takšu portāls, Anno 2009