Tik līdzīgi, bet tik dažādi jeb 9 takšu šķirnes

Saskaņā ar Starptautiskās kinoloģiskās federācijas (FCI) klasifikāciju takši ir izdalīti FCI 4. grupā. Nevienai citai šķirnei nav izdalīta atsevišķa grupa, kaut arī daudzas no tām tiek dalītas pēc apmatojuma, izmēra un krāsas. Taksis – "visbagātākā" suņu šķirne, kurai viena standarta ietvaros ir veselas 9 takšu škirnes. 

Foto: Everita Pāne

Takši iedalās 3 grupās pēc spalvas tipa:

1) īsspalvainie, 2) garspalvainie, 3) asspalvainie.

Katrs spalvas tips tiek iedalīts vēl 3 apakšgrupās pēc izmēra:

STANDARTA taksis. Krūšu apkārtmērs pieaugušam sunim – virs 35 cm, svars – 9 kg.

MINIATŪRAIS taksis. Krūšu apkārtmērs no 30–35 cm (mērījumi tiek veikti, kad suns sasniedzis 15 mēnešu vecumu), svars – līdz 5,5 kg.

TRUŠU taksis. Krūšu apkārtmērs – līdz 30 cm (mērījumi tiek veikti, kad suns sasniedzis 15 mēnešu vecumu), svars – līdz 3,5 kg.

Foto: Everita Pāne

FCI klasifikāciju ievēro visas tās valstis, kas ir FCI biedri – Eiropā, Dienvidamerikā, Japānā. Lielbritānijā ir pieņemta sava klasifikācija – takši ir piederīgi dzinējsuņu grupai. Lielbritānijai ir arī savs šķirnes standarts, kur takši tiek dalīti pēc apmatojuma (trīs veidi) un pēc izmēra (divi veidi – standarta un miniatūrais taksis).

Miniatūros takšus medībās praktiski neizmanto, kaut arī mākslīgajās alās tie nebeidz pārsteigt ar savu drosmi un vēlmi strādāt. Šī šķirne tika radīta medībām uz sīkiem alu zvēriem. Sunim bija jābūt tik mazam, lai tas viegli varētu ielīst truša alā un pa to brīvi pārvietoties. Plānveidīga mazo takšu selekcija tika veikta 19. gadsimta beigās. Trušu takši, lai arī savulaik veidoti trušu medībām, nu ir kļuvuši vairāk par dekoratīviem suņiem. Tomēr tā mednieka instinkts ir labi saglabājies, ko arī pierāda labie rezultāti pārbaudījumos mākslīgajās alās.

Foto: Baiba Nummure

Vācijā, kas ir takšu dzimtene, netiek pieļauta dažādas spalvas un izmēra takšu pārošana. Rets izņēmums ir iespēja pārot vienādas spalvas tipa miniatūro un trušu taksi. Rietumeiropas valstīs šāds aizliegums ir ieviests salīdzinoši nesen. Tāpēc vēl tagad dažus, pat pieredzējušus audzētājus pārsteidz vienā metienā piedzimušie īsspalvainie un garspalvainie vai īsspalvainie un asspalvainie takši.

Šī lielā dažādība pēc spalvas, izmēra un krāsas ļauj katram izvēlēties tieši sev tīkamāko taksi. Asspalvaini, īsspalvaini, garspalvaini, lieli un mazi, rudi, melni, brūni, marmora un tīģerkrāsas – viņi ir tik dažādi, taču katrs ir liela personība ar savu šarmu un raksturu.

Mazākos no takšiem vienmēr ir bijis sarežģīti audzēt, jo tiem dzimst neliels kucēnu skaits. Mazā auguma veidošanai standarta takši tika pāroti arī ar citu mazo šķirņu suņiem (tai skaitā – miniatūro pinčeru). Bet tādējādi iegūtie mazā auguma suņi bieži vien zaudēja savus mednieka instinktus, spēcīgo miesas uzbūvi, kļuva nervozi, bieži vien zaudēja jebkādu līdzību taksim.  

Foto: Everita Pāne

Sarežģītāka, bet sekmīgāka bija miniatūro takšu audzēšana, atlasot no standarta takšu metieniem mazākā auguma suņus. Pirmo trušu takšu, kas parādījās 19. gadsimta beigās, senči bija standarta takši. Bet trušu takšu audzēšana nav viegla arī mūsdienās. Jo, nemākulīgi veicot vaislas darbu, suņi zaudē savas proporcijas, parādās pundurisma pazīmes, zūd taksim nepieciešamās rakstura iezīmes. Tāpēc ir ļoti svarīgi kucēnu iegādāties tikai no godprātīga un zinoša audzētāja.

Neskatoties uz to, ka vairums cilvēku miniatūros un trušu takšus iegādājas kā dekoratīvos suņus jeb mājas mīluļus, ir valstis, kur šie suņi tiek izmantoti arī medībās. Lai nezaudētu savus mednieka instinktus, suņi tiek vesti uz apmācību mākslīgajās alās. Darbam alās mazajiem takšiem jābūt apveltītiem ar azartu, neatlaidību, vēlmi meklēt medījumu, kā arī izturību. Tieši izturība tiek vērtēta visaugstāk. Mazie takši rāda labus rezultātus arī lauku pārbaudēs uz asins pēdu un zaķi.  

Baiba Nummure, asspalvaino miniatūro takšu audzētāja


    © Takšu portāls, Anno 2009