Grāmatas specifikācija:
- Iesējuma tips: cietie vāki, glancēti
- Izmērs: 21 x 14,8 cm (A5 formāts)
- Lappušu skaits: 140
- Izdošanas gads: 2020
UZ DOTO BRĪDI VISAS GRĀMATAS IR IZPĀRDOTAS! Taču pastāv iespēja, ka, ja laika gaitā savāksies pietiekams gribētāju skaits, grāmatas tiks drukātas atkārtoti. Tāpēc, ja vēlies to iegūt savā īpašumā, lūgums aizpildīt zemāk (aiz atsauksmēm) redzamo pieteikuma formu.
LASĪTĀJU ATSAUKSMES
Sandra Hmeļņicka: “Skipera memuāri” ir dziļi aizkustinošs stāsts par Suni un Cilvēku, par viņu attiecībām, par mīlestību un draudzību. Tik sirdi saviļņojoši, ka nobirst arī pa asarai...
Žanete Tauriņa: Pat, ja Tev nav mājdzīvnieka, noteikti izlasi šo stāstu par Skiperu! “Sākumā viņš nozog tavu sirdi un pēc tam arī gultu.” Kurš gan cits tā varētu “sakārtot” kurpju skapīti? Un grāmatu šķirošana plauktos ir neatkārtojama Takša nodarbe! Saimnieces sirsnīgie komentāri atver mums pasauli, kurā dzīvo cilvēks un Taksis – vienlīdz gudri un intelektuāli. Saimnieces un Takša jautrais, gudrais un azartiskais piedzīvojums paliek sirdī un prātā.
Ina Jurģe: Smaidīju, smējos un nobirdināju arī kādu asaru… Skaisti un aizkustinoši! Paldies!
Irita Šteinberga: Kā saņēmu grāmatu, tā uzreiz to izlasīju. Un tik aizrautīgi, ka gribas vēl un vēl... Sirsnīga un liela mīlestība pret savu tuvāko – Taksi. Gaidām jau nākamo priekpilno, dzīvelīgo un patieso Skipera izdevumu!
Vita Niedre: Grāmata ir izlasīta, burtiski “aprīta”! Smiekli vijās caur asarām... Tas lika man atkal atcerēties manu Sirds taksi Rondu, ar kuru bija tā laime kopā pavadīt 16 gadus. Vēlreiz paldies!
Diāna Miklāva: Grāmata ļoti laba, mīļa. Izlasījās vienā paņēmienā. Ar dzīvi apmierināta un saimnieku mīlēta takša pārdomas par dzīvi. Ļoti patika daudzās fotogrāfijas, kas stāstu padarīja ļoti personīgu un parādīja Skiperu dažādās dzīves situācijās. Gribējās vēl vairāk, garāk un plašāk, lai grāmatiņa nebeigtos…
Ligita Upeniece: Sirsnīgs paldies par grāmatu, kuru izlasīju vienā elpas vilcienā! Mīlestība uz mazo, melno draugu izstaro no katras lappuses, no burvīgajām fotogrāfijām. Mūsu taksis Maksis arī jūtas lepns, ka ir dzimis vienā gadā ar Skiperu.
Ivita Šalajeva: Nekad tik ātri neesmu nevienu grāmatu izlasījusi. Milzīga pozitīvisma deva! Vienīgais, ko gribās piebilst – es varētu vēl vismaz piecas šādas grāmatas izlasīt, jo gribās vēl un vēl! Mazliet pakavējos atmiņās par saviem suņukiem, kuri man bija Tēva mājās, un šobrīd vairs šaubu nav, ka gribu savu taksi. Tik vēl nezinu – kur un kā satikt to Īsto…
Elīna Čikste: Paldies par jauko un mīļo grāmatu! Es to ļoti gaidīju, jo man bija tas prieks savulaik satikt Skiperīti personīgi. Sirds Suns – cik vienkārši un patiesi vārdi, kas izsaka visu! Un kā jau visas labās lietas, arī šī grāmata ir ar mazuma piegaršu – gribas vēl.
Santa Brūvere: “Skipera memuārus” izlasīju rekordīsā laikā, ar aizrautību ķerot katru vārdu, atceroties gan savu takšu bērnības, gan mūža nogales gadus. Lasot Skipera dzīves gājumu, reizē gan smējos, gan drūmi savilku pieri, jo caur viņa dzīvesstāstu vēlreiz izdzīvoju sava pirmā takša Nika – sava Sirds Suņa stāstu. Paldies Jums par izjusto stāstījumu un atmiņām!
Mara Pedere: Paldies par bezgala jauko vēstījumu, par sajūtām, darbu un nedarbu aprakstiem gan suņuka, gan grāmatas autores skatījumā! Paldies par jaukajiem foto! Grāmatas lasīšana atkal uzjundīja atmiņas par manu taksīti. Lasīju memuārus un vilku paralēles. Droši vien nav divu vienādu takšu, taču viņiem raksturīgās izdarības un domu gājiens nav nevienai citai suņu šķirnei. Ļoti daudzas grāmatā aprakstītās epizodes par Skiperu ir kā 1:1 par manu Semīru. Brīvdomība, gudrība, labsirdība – tādi ir TAKŠI! Un mūsu sirdis viņi “nozog” uz mūžu.
Ruta Esko: Sirsnīgs stāsts par suņa vietu cilvēka dzīvē un Īsto Cilvēku sunim. Kamols kaklā un acis miklas no pirmās līdz pēdējai lappusei… Tāds taksis ir – nozog sirdi, spilvenu, gultu un beigās jau Tu dzīvo pie viņa. Ar nepacietību gaidām turpinājumu!
Ieva Leite: Tik daudz kopīgu un jauku atmiņu! Skipera stāsts aizsākās gandrīz vienlaicīgi ar mana Šakila stāstu, jo viņi ir vienaudži, tāpēc gan sociālajos tīklos, gan klātienē sekojām līdzi Skipera piedzīvojumiem jau kopš viņa bērnības. Kopā tikāmies gan Skipera jubilejā, gan takšu salidojumos. Bet vislielākā vērtība ir tolaik iegūtie draugi. Ir pagājis jau diezgan ilgs laiks, taču mīlestība pret takšiem un draudzība ar citām takšu saimniecēm ir saglabājusies vēl šobaltdien.
Santa Tuherma: Sirsnīga grāmata, ko var izlasīt vienā elpas vilcienā, vai arī pa mazam, gardam kumosiņam baudīt pie kafijas tases kopā ar savu labāko draugu.
Anda Skrupska: Paldies par vieglo un patīkamo valodu, par prāta atklāsmēm un sirds atvēršanu! Pašai gan vairāk patīk kaķi, bet, kā rakstiet grāmatā, ieraugot taksi, sejā parādās smaids un sirds pielīst ar siltumu.
Raina Pivovarova: Skipera dzīvesstāstu izlasīju vienā piegājienā. Gan smaidīju un smējos, gan raudāju, jo lasīju ne tikai ar acīm, bet arī ar sirdi. Man viss aprakstītais likās tik tuvs un pazīstams, atsaucot atmiņā vienu no maniem nu jau aizgājušajiem taksīšiem. Taču vēl aizvien esmu palikusi uzticīga tieši takšiem, jo labāks par taksi var būt tikai TAKSIS! Paldies par šo lielisko grāmatu, kas mani aizveda tālu atpakaļ – manas dzīves vēsturē.
Aija Jaudzema: Liels paldies Skiperam un Jums par grāmatu! Jā, taksis ir Suņu Suns! Bez smeldzes sirdī vēl joprojām nevaru skatīties uz takšiem... Spaikijs mūsu ģimenē savu suņuka misiju veica gandrīz 9 gadus. Laikam jau takši pēc savas būtības ir ļoti līdzīgi, jo Spaikijam piemita daudz tādas pašas rakstura iezīmes kā Skiperam. Savukārt, jums, Everita, piemīt Dieva dota dāvana dzirdēt un spēja tulkot dzīvnieku teikto. Un tas ir tikai sirds siltiem, labiem un mīlošiem cilvēkiem.
Aija Liepa: Tā nopriecājos, saņemot savu grāmatiņu, ka tajā pašā vakarā vienā elpas vilcienā to arī izlasīju. Ļoti patika šis divu lomu sadalījums – stāstījums gan Skipera, gan viņa saimnieces skatījumā, ko paspilgtina brīnišķīgās bildes. Un visam cauri plūst mīlestība, sirsnība un draudzība. Lasot smaidīju, protams, ar neiztrūkstošu asariņu nobeigumā...
Dace Drozdova: Kas jādara, kad draudzene uzraksta grāmatu? Protams, tā ir jānopērk un jāizlasa! Un kaut arī tas jau sen bija skaidrs, ka Everita ir riktīga suņu mīle, grāmatiņa par Skiperu ļāva sajust šo maģisko saikni, kāda ir starp mīlošu saimnieku un super inteliģentu suņuku. Kaut arī man pašai nav sava mīluļa, šī grāmata lika nopietni apsvērt – varbūt tomēr? Jo tas nav nekāds noslēpums, ka suņi atstāj savu ķepu nospiedumus mūsu sirdīs…
Aiga Buholca-Emulova: Pāris braucieni tramvajā un grāmata "Skipera memuāri" tika "apēsta"... Es gan iepriekš jau zināju, ka taksis ir īpašs – tas nav parasts suns! Lasot grāmatu, katrs teikums man atgādināja manas taksenes – dažubrīd ātro Molliju, kas personīgi bija tikusies ar Skiperu, dažubrīd miermīlīgo Lotiņu un nešpetno Frīdu. Lasot, asaras bira kā pupas... Esmu tik ļoti sailgojusies pēc tās apaļās galviņas, nošļukušajām auštelēm, lunkanā auguma, īpašā acu skatiena un tās fantastiskās sajūsmas, kad tu pārnāc mājās pēc 10 minūšu ilgas prombūtnes. Tas ir kaut kas neaizmirstams! Ar katru brīdi mana vēlme pēc jauna Takša kļūst aizvien stiprāka...
Inese Purviete: Paldies par sirsnīgo, mīļo, smaidīgo, burvīgo Skipera grāmatu! Patika ārkārtīgi! "Skipera memuāri" ir mīļuma pilni, ar humoru, sniedzot lasītājiem viegluma un sirsnības sajūtu. Stāstījumu papildina skaistas, suņa dzīvi atainojošas krāsainas fotogrāfijas. Teksts veidots gan no Skipera pašapzinīgā taksiskuma redzesloka, gan ar autores nelieliem komentāriem dažās vietās. Izstāstīts viss suņmūža ritējums, sākot no nebēdnīgajām agrīnas kucēnības dienām līdz pat skološanās soļiem, pirmajiem randiņiem, spēka gadu uzvarām dažādos konkursos, un izskaņā sacīti arī atvadu vārdi Sirds sunim.
