Noteikumi par suņu audzēšanu
Visiem, kuri atsavina (pārdod, atdod, dāvina) kucēnus, ir jābūt dokumentam, kas apliecina, ka persona ir beigusi kursus par dzīvnieka labturību. Latvijas kinoloģiskā federācija saviem biedriem piedāvā iespēju iziet šādus kursus: http://www.dogs.lv/lv/izglitiba/lkf-labturibas-kursi/
No 2013. gada 1. janvāra visiem mājas (istabas) dzīvnieku īpašniekiem, kuri vēlas pavairot suni, kaķi vai mājas sesku, ir jāapgūst dzīvnieka labturības prasības, saņemot apmācību beigšanu apliecinošu dokumentu, ko var pieprasīt uzrādīt Pārtikas un veterinārais dienests. Apmācības nav vajadzīgas tikai tiem īpašniekiem, kuriem ir veterinārmedicīnas, bioloģijas vai kinoloģiskā izglītība.
Foto: Everita Pāne
Latvijas Ministru Kabineta 24.04.2012. izdotie noteikumi:
33.1. Mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks, kas pavairo tam piederošos suņus, kaķus vai mājas (istabas) seskus un atsavina to pēcnācējus:
33.1.1. nodrošina, ka šķirnes mājas (istabas) dzīvnieki ir ierakstīti Latvijā reģistrētas šķirnes mājas (istabas) dzīvnieku audzētāju organizācijas ciltsgrāmatā;
33.1.2. nodrošina, ka mājas (istabas) dzīvnieki ir apzīmēti un reģistrēti atbilstoši normatīvajiem aktiem par mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtību un mājas (istabas) dzīvnieku datubāzē ir izdarīta atzīme par mājas (istabas) dzīvnieku atsavināšanu;
33.1.3. ir apmācīts mājas (istabas) dzīvnieku labturības jomā un saņēmis apmācību apliecinošu dokumentu vai tam ir atbilstoša izglītība veterinārmedicīnas, bioloģijas vai kinoloģijas jomā. Ja mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks ir juridiska persona, vismaz viens tās darbinieks ir apmācīts vai ieguvis izglītību atbilstoši šajā apakšpunktā minētajām prasībām;
33.1.4. nodrošina, ka sunim, kaķim un mājas (istabas) seskam gada laikā nav vairāk kā viens mazuļu metiens, un mājas (istabas) dzīvnieku un tā pēcnācējus tur atbilstoši labturības prasībām.
9. Suni atļauts atsavināt, nākamajam īpašniekam nododot kopā ar mājas (istabas) dzīvnieka pasi:
9.1. pēc astoņu nedēļu vecuma sasniegšanas un divas nedēļas pēc pēdējās vakcinācijas pret vīrusa izraisītām infekcijas slimībām, ja vakcinācija veikta sešu nedēļu vecumā, vai nedēļu pēc pēdējās vakcinācijas pret vīrusa izraisītām infekcijas slimībām, ja vakcinācija veikta astoņu nedēļu vecumā;
9.2. pēc triju mēnešu vecuma sasniegšanas, ja dzīvnieks ir vakcinēts pret vīrusa izraisītām infekcijas slimībām un trakumsērgu, bet ne agrāk kā nedēļu pēc vakcinācijas.
Foto: Everita Pāne
Uz aktuāliem un visbiežāk uzdotajiem jautājumiem atbild "takšu eksperti" (kinologi), kas ar suņiem nodarbojas jau daudzus gadus un ir pieredzējuši suņu turēšanā un audzēšanā.
Kāpēc nav ieteicams pārot suņus "uz savu galvu"? Respektīvi – man ir taksis, tev ir taksis – kāpēc gan viņus nesapārot...?
Svetlana Malgina:
Suņu pārošana ir ļoti atbildīga un sarežģīta lieta. Lai piemeklētu kucei atbilstošu partneri, pieredzējis audzētājs ievāc visu informāciju par potenciālo "līgavaini" – par viņa veselību, anatomisko uzbūvi, psihi, darba spējām, izpēta viņa ciltsrakstus. Ne visi var lepoties ar audzētāja cienīgu pieredzei, tāpēc eksistē kinoloģiskie klubi, kur var saņemt visu nepieciešamo informāciju un pieredzējuši kinologu konsultācijas, kuri sniedz palīdzību saderīga pāra meklēšanā. Es kategoriski esmu pret spontāno pārošanu – man ir kuce, tev ir suns – būsim radi! Ja jūs esat iegādājies suni ar vai bez ciltsrakstiem kā mājas mīluli (bez iepriekšēja nodoma viņu pārot) – nevajag izaicināt likteni un iejaukties dabā, ja jums nav attiecīgo zināšanu un pieredzes. Suņu audzēšana (tai skaitā – pārošana jeb selekcija) – tā ir kā māksla, kurā ir vajadzīgs talants, pieredze, zināšanas, pacietība un arī laiks.
Baiba Nummure:
Pie konkrētas šķirnes veidošanas jeb selekcijas nopietni speciālisti ir strādājuši ļoti daudzus gadus. Lai saglabātu šīs šķirnes specifiku (darba spējas, raksturu, eksterjeru), ir nopietni jāpieiet pāru atlasei. Suņiem ir jāveic veselības, psihes, darba spēju pārbaudes, ir jāatrod piemērotākais pāris, lai kucēni būtu vēl labāki par saviem vecākiem. Tāds ir selekcijas mērķis! Pārojot suņus "uz dullo", cilvēki bieži vien nemaz neapzinās to, kādas problēmas var rasties kucēniem (saistītas ar veselību vai psihi). Kucēnu audzēšanai ir jāpieiet ar ļoti lielu atbildību.
Jolanta Amosova:
Suņi jāpāro ļoti pārdomāti. Mēs, cilvēki, paši izlemjam, kad un ar ko precēsimies, taču sunītim nav šādas iespējas, tāpēc visa atbildība gulstas uz saimnieka pleciem. Tā kā saimniekam – iesācējam visticamāk nav pietiekami daudz informācijas un izpratnes par suņu pārošanu, vislabāk meklēt padomu pie sava suņa audzētāja vai kluba cilvēkiem, kuri sniegs visu vajadzīgo informāciju un konsultācijas par pārošanu.
Svetlana Straume:
Tā ir milzīga atbildība! Gan par kucītes un kucēnu veselību, gan izaudzēšanu un viņu iekārtošanu jaunajās mājās.
Foto: Everita Pāne
Vai taisnība, ja kuci vai suni vienreiz sapāro, viņi pēc tam kļūst "mierīgāki"?
Svetlana Malgina:
Tas ir absolūts maldinājums. Viss var notikt tieši pretēji. Sunim, kas vienreiz nobaudījis mīlas priekus, ir tendence visai bieži skriet prom no mājām, ja sajutis, ka kaut kur tuvumā meklējas kuce. Suns tādos brīžos var kļūt pilnīgi nekontrolējams un neadekvāts, sagādājot daudz nepatīkamu brīžu jūsu kaimiņiem, kuriem ir kuce – gaudodams pie viņu durvīm, kā arī "iezīmēdams" teritoriju ap tām. Vienvārdsakot – bija taksis "cilvēks", kļuva par "tēviņu".
Baiba Nummure:
Nē, tā tas nav. Tas ir ļoti novecojis stereotips. Es pat teiktu, ka situācija ir pilnīgi pretēja – suņi šajā ziņā paliek daudz aktīvāki. Suņu puikas daudz asāk reaģē, ja sajūt kādu suņu meiteni, kļūst agresīvāki pret citiem suņiem.
Jolanta Amosova:
Nav taisnība! Suns, vienreiz nobaudījis šo "prieku", ļoti pastiprināti reaģēs uz kucēm, kuras meklējas. Suns kļūs nervozs un nemierīgs, tam var pazust apetīte (vairākas dienas var neēst), kā arī var rasties "vīriešu līnijas" orgānu problēmas sakarā ar to, ka netiek pie kārotās kucītes. Suņa saimniekam jācenšas suni neprovocēt uz tādām situācijām – nelaist kontaktā, neiet kopā pastaigāties ar kuci, kura tobrīd meklējas, kā arī izvēlēties nomaļākas pastaigu vietas, kur būs mazāka iespēja, ka, piemēram, kuce no kaimiņu mājas būs atstājusi kaut kur "zīmīti", kuru suns noteikti "izlasīs". Kucītēm meklēšanās norit daudz mierīgāk. Ir gadījumi, kad pēc meklēšanās kucītei sākas "viltus grūsnība", kad viņa sāk uzvesties neierasti – kļūst nemierīgāka, nervozāka, mēģina iekārtot vietu dzemdībām, nes mīkstās rotaļlietas uz savu guļvietu utt. Tas viss kā kucei, tā sunim var izpausties ļoti individuāli.
Svetlana Straume:
Šis jautājums vienmēr bijis strīdīgs. Taču patiesībā viss notiek pilnīgi otrādi. Pēc šīs vienas reizes gan kuce, gan suns sāk uzvesties pilnīgi savādāk, nekā iepriekš. Šis ir moments, kad sākas vētrainie jūtu uzplūdi un intereses izrādīšana pretējam dzimumam. Kā kuces, tā suņi skrien prom no mājām. Un tas viss pēc tam ir ļoti problemātiski un apgrūtinoši pašiem saimniekiem.
Foto: Everita Pāne
Vai kucei OBLIGĀTI vienreiz mūžā ir jādzemdē?
Veterinārārste Vita Būde-Gaile:
Nē, tas nav obligāts nosacījums. Gluži tāpat kā cilvēkam. Veselības problēmas? Kādas? Ja par veselības problēmu uzskata mūžīgo "tukšo" meklēšanos, tad jā. Vēl mēdz novērot viltus grūsnību, kas varētu būt vienīgā problēma, jo daba prasa savu – sugas turpināšanu un dzīvnieka gēnos ir šī informācija par augļu audzēšanu, piena veidošanu, un migas taisīšanu. Tādēļ pēc kārtējās meklēšanās reizes var parādīties minētās grūsnībai raksturīgās pazīmes, pat tad, ja nav notikusi pārošanās. Tas tādēļ, ka dabiskos apstākļos, ja vien cilvēks neiejauktos, katra meklēšanās reize būtu "produktīva" – t. i., noslēgtos ar grūsnību. Tomēr viltus grūsnību biežāk novēro tieši dzemdējušai kucītei, nekā nedzemdējušai. Tā teikt – atmiņas par... Lai gan tad, ja kucēnus nevēlas un lieto medikamentus vai sterilizēšanu izdara ķirurģiski, šie simptomi tikpat kā netiek novēroti, bet ja ir, tad ļoti vāji izteikti un neuztrauc dzīvnieka īpašniekus. Vienmēr jāizvērtē visus par un pret, jo ilgstoša dabas dzinuļu nomākšana ir iejaukšanās dabas noteiktajā kārtībā. Lai gan no otras puses, kucēnu nepārdomāta "ražošana" diez vai ir atbalstāma...
Svetlana Malgina:
Nē, tas nav obligāti. Ļoti daudzi kucīšu saimnieki kļūdās, jo uzskata, ka veselīgāk būtu, ja kuce vismaz vienreiz mūžā dzemdētu. Grūtniecība un dzemdības tieši otrādi – ir ļoti liela slodze kucītes organismam. Ne visas dzemdības norit bez sarežģījumiem un diemžēl ir arī pietiekami daudz gadījumu, kad kucīte kopā ar mazuļiem dzemdībās aiziet bojā pie nepareizas un neprofesionālas dzemdību pieņemšanas, respektīvi – to dara cilvēks, kam nav pilnīgi nekādas pieredzes šajā jomā.
Baiba Nummure:
Nē, nav. Kucei, kas vienreiz dzemdējusi, var rasties tieši tādas pašas veselības problēmas, kā kucei, kas nekad nav dzemdējusi.
Foto: Everita Pāne
Jolanta Amosova:
Mans viedoklis – nē! Grūsnība, dzemdības, kucēnu zīdīšana – veselību nevairo.
Svetlana Straume:
Kādreiz arī man likās, ka kuce vismaz vienreiz dzīvē ir noteikti jāsapāro – veselības dēļ. Šis stereotips ir izplatīts daudzu suņu saimnieku vidū. Taču mana pieredze kinoloģijas jomā ir pierādījusi gluži pretējo. Kucīte spēj nodzīvot lielisku un pilnvērtīgu dzīvi arī bez kucēniem. Bet vēlme pēc kucēniem – tā vairāk ir tieši pašu saimnieku iegriba, taču vai vienmēr tā ir rūpīgi pārdomāta?
Everita Pāne, portāla autore un redaktore
