Rehabilitācija un hidroterapija

Dzīvnieku rehabilitācija balstās uz humānās rehabilitācijas tehnikas pamatiem. Tās mērķis ir uzlabot dzīvnieka dzīves kvalitāti un samazināt sāpes. Tā palīdz arī uzlabot atveseļošanās procesus pēc traumām, operācijām, deģeneratīvām, kā arī ar vecumu saistītām slimībām. Pārsvarā dzīvnieku rehabilitācija ir vērsta uz suņiem, taču to pašu tehniku var izmantot arī zirgu, kaķu, putnu, trušu, grauzēju un citu mazo dzīvnieku rehabilitācijā.

Hidroterapijas seanss LLU Veterinārajā klīnikā. Foto: Everita Pāne

Dzīvnieku fizioterapeits ir ārstniecības persona, kas veic fizisko un funkcionālo traucējumu profilaksi, novērtēšanu, analīzi un ārstēšanu, izmantojot dažādas fizioterapijas tehnoloģijas. Visbiežākais dzīvnieku fizioterapeita pacients ir dzīvnieks ar balsta un kustību aparāta problēmām – dažādas kaulu, locītavu, muskuļu saslimšanas un traumas, nervu sistēmas saslimšanas un traumas, pēcoperācijas periodi.

Galvenās ārstēšanas metodes – terapeitiskie vingrinājumi (gan aktīvi, gan pasīvi), līdzsvara un koordinācijas treniņš, relaksācijas tehnikas, pozicionēšana, mīksto audu tehnikas un locītavu mobilizācija, kā arī dažādas speciālās terapijas (piemēram, hidroterapija).

Biežāk izmantotās metodes

Dzīvnieku rehabilitācijā fizioterapeits sadarbojās ar ārstējošo veterinārārstu/ķirurgu un sastāda rehabilitācijas plānu atkarībā no uzstādītās diagnozes un dzīvnieka veselības stāvokļa. Ne visas tehnikas, kas tiek izmantotas dzīvnieku rehabilitācijā, der visos gadījumos. Ortopēdiska pacienta rehabilitācijā var iekļaut dažādas sekojošo tehniku kombinācijas: siltumterapiju, krioterapiju, hidroterapiju, vingrinājumus muskuļu masas palielināšanai, elektrostimulācijas un koordinācijas vingrojumus. Neiroloģisko slimību gadījumos dzīvnieki lielāku labumu gūs no līdzsvara un koordinācijas vingrojumiem, no muskuļu masas palielinošiem vingrinājumiem, no elektrostimulācijām un no hidroterapijas. Ķirurģisko rekonstrukciju un traumu gadījumos biežāk tiek izmantotas krioterapija, siltumterapija, masāža, elektriskās stimulācijas un hidroterapija.

Masāža tiek izmantota, lai mazinātu paaugstinātu muskuļu tonusu, kā arī lai stimulētu muskuļu attīstību. Masāža veicina atlabšanu pēc operācijām un traumām, uzlabojot asinsriti un mazinot muskuļu spazmas. Masāža tiek plaši pielietota dzīvnieku rehabilitācijā un ir derīga gandrīz visos gadījumos.

Siltumterapija pārsvarā tiek izmantota pirms hidroterapijas un vingrojumiem, kas paredzēti muskuļu masas palielināšanai. Siltuma pakas liek uz skartās vietas, lai uzlabotu kustību apjomu, samazinātu locītavu stīvumu un lai uzlabotu asinsriti.

Krioterapija – visbiežāk izmanto pēc intensīvām fizioterapijas nodarbībām, lai mazinātu locītavu un mīksto audu iekaisuma radīto diskomfortu.

Pasīvās kustības izmanto, lai izstrādātu un veicinātu dzīvnieku izmantot pilnu kustību apjomu locītavā. Šī tehnika ievērojami uzlabo kustību apjomu locītavās un mazina sāpes tajās, tā uzlabojot dzīvnieka dzīves kvalitāti.

Līdzsvara vingrinājumi – tiek izmantots speciāli veidots inventārs, lai uzlabotu vājo muskuļu atrofiskajās ekstremitātēs. Tiek izmantotas fizioterapijas bumbas, līdzsvara dēļi, līdzsvara spilveni u. c. Līdzsvara vingrojumus var izmantot dzīvniekiem pēc operācijām, tā veicinot svara pārnešanu uz operēto ekstremitāti un veicinot muskuļu darbu šajā ekstremitātē. Šos vingrojumus izmanto arī pie neiroloģiskām slimībām, piemēram, pēc insulta, dzīvniekam būs traucēta koordinācija un līdzsvars, ko var uzlabot ar šiem vingrojumiem.

Foto: vetspeciality.com

Koordinācijas vingrinājumi – šie vingrojumi palīdz uzlabot dzīvnieka izpratni par apkārtni, kurā tas atrodas. Tie sevī iekļauj dažāda augstuma barjeras, iešanu ap un starp stabiņiem, un astotnieka formu ar konusiem. Barjeras liek sunim kāpt pāri un veicina fokusēšanos uz katru pēdu, kura tiek likta pāri, tā veicinot koordināciju. Iešana ap un starp stabiņiem un astotnieka formu ar konusiem veicina dzīvnieka svara pārnešanu no vienas puses uz otru. Šie vingrojumi ir ļoti noderīgi dzīvniekiem ar neiroloģiskām saslimšanām un muguras smadzeņu traumām.

Muskuļu spēka uzlabošanas vingrinājumi – iešana augšā pa kalnu un lejā no kalna, stāvēšana uz 3 un 2 kājām, iešana pa slīpām rampām un pozu mainīšana no sēdus stāvokļa uz stāvēšanu. Iešana augšā un lejā pa kalnu uzlabo gūžas saliekšanu, kas labi noder gūžas dizplāzijas un deģeneratīvu locītavu slimību gadījumā. Ļoti vienkāršs un efektīvs veids, kā uzlabot muskuļu spēku ekstremitātēs pēc ķirurģiskām rekonstrukcijām ir, paceļot pretējo ekstremitāti, likt dzīvniekam pārnest svaru uz skartās ekstremitātes.

Hidroterapijā tiek izmantots ūdens, lai uzlabotu muskuļu un locītavu funkcijas. Peldēšanas laikā dzīvnieks izmanto vairākas muskuļu grupas un ir spējīgs izstiept ekstremitātes vairāk, nekā staigājot pa zemi. Tas ļauj uzlabot spēku un izturību muskuļos. Šī tehnika samazina slodzi uz locītavām. Zemūdens tredmils jeb skrejceļš nodrošina to pašu efektu, ko vingrojumi uz zemes, bet samazina svaru uz dzīvnieka locītavām.

Arī Latvijā LLU Veterinārajā klīnikā (Jelgavā) ir pieejams zemūdens skrejceļš. Tas ir aprīkots ar zemūdens masāžu, pretstraumi, regulējamu augstumu un slīpumu. Skrejceļš paredzēts dzīvnieku rehabilitācijai – kustību amplitūdas un izturības palielināšanai, muskuļu stiprināšanai pēc mīksto audu ievainojumiem, lūzumu ķirurģijas, amputācijām, neiroloģiskiem deficītiem, osteoartrīta, muskuļu vājuma, kā arī pie vecu dzīvnieku aprūpes un ķermeņa svara samazināšanai.

Lai uzlabotu muskuļu un locītavu funkcijas, hidroterapijā tiek izmantots ūdens. Peldēšanas laikā dzīvnieks izmanto vairākas muskuļu grupas un ir spējīgs izstiept ekstremitātes vairāk, nekā staigājot pa zemi. Tas ļauj uzlabot spēku un izturību muskuļos. Šī tehnika samazina slodzi uz locītavām. Zemūdens tredmils jeb skrejceļš nodrošina to pašu efektu, ko vingrojumi uz zemes, bet samazina svaru uz dzīvnieka locītavām. Hidroterapija ir ļoti svarīga dzīvniekiem pēc ķirurģiskām operācijām, it sevišķi pēc krustenisko saišu plīsumiem un citām ortopēdiskām operācijām.

Nodarbību grafiku un intensitāti var noteikt gan ārstējošais veterinārārsts, gan arī fizioterapeits, vislabāk – ja abi speciālisti apspriežas un vienojas par vispiemērotāko variantu konkrētajam pacientam. Pirms hidroterapijas tiek ievākta anamnēze (informācija par suņa slimības vēsturi), kā arī pārbaudīts suņa vispārējais veselības stāvoklis. Tiek pārbaudīta suņa āda un ausis (vai nav iekaisumi), vai uz ķermeņa nav kādas vaļējas brūces. Tiek veikta sirdsdarbības un elpošanas ritma pārbaude. Pirms pašas procedūras suni nevajadzētu barot, tāpat jāpārliecinās, vai suns pirms tam ir nokārtojies.

Uz procedūru nevar vest suni, kuram ir

• vaļējas, inficētas vai sulojošas brūces, kā arī nesadzijuši ķirurģiski griezumi bez ūdensnecaurlaidīgiem plāksteriem;
• vemšana un/vai caureja;
• paaugstināta ķermeņa temperatūra (iespējams – infekcija).
• sistēmiskas saslimšanas, piemēram, smagas sirds, aknu, nieru u. c. slimības;
• nekontrolētas epilepsijas lēkmes;
• audzētavu klepus (lipīgs).

Nodarbības ilgums atkarīgs no vairākiem faktoriem – pirmkārt, no suņa vecuma, veselības stāvokļa, uzstādītās diagnozes un, otrkārt – no suņa patikas pret ūdeni. Ir suņi, kuriem uzturēties ūdenī nepatīk. Tāpat, jāņem vērā, ka skrejceļam piemīt neliels troksnis un vibrācijas, kas var dzīvnieku izbiedēt. Taču visā visumā – sunim, kas ir pietiekami socializēts, ir peldējies gan atklātās ūdenstilpnēs, gan mazgāts vannā, lielām problēmām nevajadzētu rasties. Lai suni motivētu darboties, terapijas laikā saimniekam ir jādarbojas līdzi, ar savu klātbūtni suni nomierinot un iedrošinot. Te lieti var noderēt suņa mīļākā rotaļlieta vai kāds našķītis, ar kuru motivēt suni palikt ūdenī, tā radot pozitīvas un patīkamas asociācijas ar šo vietu un procedūru. Ūdens tredmilā ir silts (28–30^oC), temperatūra tiek pieregulēta atkarībā no suņa aktivitātes līmeņa. Ja suns ir samērā mazkustīgs, tas ātrāk nosals, tāpēc tiek uzstādīta augstāka temperatūra.

Foto: Everita Pāne

Hidroterapijas pozitīvie aspekti

• Ūdenī ir samazināta slodze uz sāpīgajām vai dzīstošajām struktūrām – vingrošanu var uzsākt agrāk ar mazāku nepieciešamo muskuļu aktivizāciju un mazāku slodzi uz ekstremitātēm.
• Ūdens nodrošina lielāku pretestību nekā gaiss, kas ir ļoti labi muskuļu nostiprināšanai.
• Palielina muskuļu masu un spēku.
• Uzlabo asins cirkulāciju, kā arī lūzumu un mīksto audu traumu ātrāku sadzīšanu.
• Sniedz papildu atbalstu ekstremitātēm, samazinot muskuļu, cīpslu un saišu traumu varbūtību.
• Palielina kustību apjomu, samazina stīvumu.
• Palielina mīksto audu stiepjamību.
• Samazina muskuļu spazmas un hipertonusu.
• Hidrostatiskais spiediens mazina tūsku.
• Samazina artrīta izraisītās sāpes locītavās.
• Nodrošina relaksāciju.

Hidroterapija pie dažādām kondīcijām

• Krustenisko saišu stabilizējošās operācijas. Hidroterapiju uzsāk 10 līdz 14 dienas pēc operācijas, kad brūce ir sadzijusi. Zemūdens tredmila terapija – 1 vai 2 reizes nedēļā. Suņiem ar smagu ceļa locītavas artrītu ieteicams turpināt kādu no hidroterapijas veidiem 1 vai 2 reizes nedēļā uz nenoteiktu laiku.
• Lūzumu rekonstrukcija. Hidroterapiju var sākt, kad brūce ir sadzijusi un visi ģipši, longetes vai saites – noņemtas. Dažreiz hidroterapiju pielieto, kad suni atved uz pārsiešanu, pēc tam kāju noslauka un uzliek jaunus pārsējus.
• Spinālās (mugurkaula) traumas vai operācijas. Hidroterapiju var sākt, kad mugurkauls ir stabils. Zemūdens tredmilā pacienti var sākt vingrot jau otrajā dienā pēc operācijas. Operācijas brūce jātur ārpus ūdens. Procedūras laikā sunim uzvelk peldvesti. Hidroterapija ieteicama katru dienu, kamēr pacients var patstāvīgi staigāt pa zemi. Ja pēc rehabilitācijas saglabājās deficīti, hidroterapija jāturpina reizi nedēļā.
• Ekstremitāšu neizmantošana. Hidroterapiju jāuzsāk, tiklīdz veterinārārsts dod piekrišanu un nav kontrindikāciju.
• Artrīts. Pastāvīga hidroterapija 1 vai 2 reizes nedēļā.

Fizioterapeits Valdis Devjatņikovs