Suns un bērns. Kā sadzīvot?

Ir patīkami, kad ģimenē valda miers, mīlestība un harmonija. Taču ne vienmēr viss izvēršas tik gludi, kā nereti tiek rādīts filmās vai attēlots iestudētās fotogrāfijās, kur suns ar bērnu jau kopš viņa piedzimšanas kļūst par nešķiramiem draugiem uz mūžu. Ik pa laikam sabiedrību pāršalc kāda šokējoša un traģiska ziņa par suņa uzbrukumu bērnam. Vai tiešām turēt mājās suni ir kļuvis bīstami? Vai tomēr vainojama bērnu vecāku bezatbildība un nolaidība?

Foto: Everita Pāne

Reizēm līdz nelaimei ir tikai viens mirklis, viens solis, viena sekunde... Tāpēc der atcerēties un ielāgot, un arī nepārkāpt šo zelta likumu: NEKAD UN NEKĀDOS APSTĀKĻOS NEATSTĀT BĒRNU KOPĀ AR SUNI BEZ UZRAUDZĪBAS (neatkarīgi no suņa šķirnes, dzimuma, vecuma, rakstura vai apmācības līmeņa)! Jo tieši pieaugušais jeb suņa saimnieks ir tas, kas, paņemot dzīvnieku, uzņemas atbildību par sava suņa uzraudzību un kontroli (Ministru Kabineta izdotie noteikumi Nr. 266).

Bieži vien suņa agresīvajā uzvedībā vainojams apmācības un socializācijas trūkums, taču, lai arī cik labi suns būtu apmācīts, paklausīgs un mīļš brīžos, kad mājās ir pieaugušie, nevar paredzēt, kā viņš rīkosies, palicis viens ar bērniem, kas līdz zināmam vecumam nav un nebūs sunim nekāda autoritāte. Tikai tad, kad bērns sasniedzis pusaudža vecumu un gan auguma, gan uzvedības ziņā sāk līdzināties pieaugušam cilvēkam, tikai tad suns arī viņu sāk uztvert kā pieaugušo. Skriešana, klaigāšana, trokšņošana, straujas kustības – tā ir normāla bērna uzvedība, kas var likties nepieņemama sunim, kā rezultātā viņš var pieņemt lēmumu bērnu "pārmācīt".

Ja nav iespējams suni kādā brīdī pieskatīt, tas jāievieto citā telpā jeb savā būrī/voljērā vai kur citur, kur bērns tam netiktu klāt un otrādi. Tas pats attiecināms uz situāciju, kad vecāki (suņa saimnieki) nav mājās, bet bērnu pieskata kāds cits. Neatkarīgi no tā, vai tā ir auklīte vai omīte – viņa nevar vienlīdz labi pieskatīt gan bērnu, gan suni, paredzot visas iespējamās situācijas un suņa reakciju. Arī šādās situācijās drošāk, ja suns atradīsies citā telpā/teritorijā.

Kas attiecas uz situāciju, kad ģimenē, kurā jau kādu laiku lutinātais mīlulis ir suns, piedzimst bērniņš, ir gaužām muļķīgi uzskatīt un gaidīt no suņa, lai viņš saprot, ka tas ir jūsu bērns un ka viņš to uzreiz iemīlēs tikpat stipri kā vecāki. Ticiet man – suns nesaprot un nezina, ka tas ir bērns, kuru nesen piedzemdējāt. Suns to drīzāk uztver kā jaunu mājdzīvnieku, kura smarža un uzvedības izpausmes ir sunim neierastas un nesaprotamas. Tāpat daudzi suņi bērnu uztver kā konkurentu – jo visa saimnieku uzmanība tagad tiek veltīta mazajam. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka galvenais ir neko nesasteigt un komunikāciju starp suni un bērnu veidot pakāpenisku un neuzbāzīgu. Nebūt nav uzreiz jādod sunim ostīt jaundzimušā drēbītes, vai pats bērns, jo bērna smarža tāpat ir mājās un suns to jūt. Tāpat ieteiktu neriskēt un nebāzt sunim zīdaini purnā vai likt virsū (laist tiešā kontaktā), gaidot, ka viņš to uztvers ar baigo sajūsmu, jo diemžēl nav iespējams 100% paredzēt suņa reakciju, jo viņš ir dzīvnieks, kas reaģēs tā, kā konkrētajā situācijā uzskatīs par pareizu. Un šeit ir pilnīgi nevietā apgalvot – mans suns nekad nekodīs, viņš mīl bērnus, viņš zina, ka nedrīkst. Nevajag izaicināt likteni! Brīdī, kad sunim kāda bērna kustība, skaņa vai darbība nepatiks, viņš, daudz nedomājot, var likt lietā zobus. Un 100% droši mēs nevaram būt ne par ko, tostarp – arī par sevi, jo īpaši mums nepatīkamās (stresa) situācijās.

Foto: Everita Pāne

Ir cilvēku daļa, kas teiks – jāaudzina ir bērni, suns nav ne pie kā vainīgs, jo bērni bieži vien ir tie, kas izprovocē... Jā, protams, bērni arī ir jāaudzina un jāizglīto, taču to var sākt darīt no zināma vecuma. Un bērns ar savu rīcību un uzvedību izzina pasauli, ne vienmēr apzināti cenšoties nodarīt sunim sāpes vai izprovocēt viņu uz agresiju. Tieši tāpat kā suns var aiz pārlieku lielas sajūsmas un prieka nogāzt bērnu no kājām. Gan bērnam, gan sunim ir nepieciešama audzināšana, uzraudzība un kontrole. Pretējā gadījumā, lēmumi, ko kāds no viņiem pieņems vienpersoniski (bez pieaugušā klātbūtnes), var būt neadekvāti. Tāpēc arī esam mēs – bērnu vecāki un suņu saimnieki, lai šo situāciju kontrolētu, domājot vismaz trīs soļus uz priekšu, īstajā brīdī iejaucoties, lai novērstu iespējamo nelaimi.

Nobeigumā – Latvijas kinoloģiskās federācijas prezidentes Vijas Klučnieces padoms: "Lai kā mēs mīlētu mūsu suņus, lai cik lielā mērā tos neuzskatītu par ģimenes locekļiem – viņi tomēr ir dzīvnieki, kuru rīcība jāpakļauj stingrai kontrolei, īpaši, ja ģimenē ir bērni. Atcerēsimies, ka pat vislabāk apmācītajam sunim instinkti var izsaukt neprognozējamu rīcību, ka suns nav cilvēks, kurš analizē un tad pieņem lēmumu, suns rīkojas, apstākļu vadīts. Mīlēsim, rūpēsimies par saviem četrkājainajiem draugiem, bet nekad neaizmirsīsim, ka suns pareizi jāaudzina, jāskolo un pastāvīgi jākontrolē viņa darbošanās."

Nezinu, kam vēl ir jānotiek, lai beidzot mūsu sabiedrībā kaut kas mainītos uz labo pusi. Pēc traģēdijām parasti sociālos tīklus pāršalc komentāru "vētras", kuros tiek meklēts vainīgais. Taču skaidrs, ka atbildīgi par notikušo vienmēr būsim mēs – pieaugušie, nevis bērns vai suns. Uzskatu, ka katram jāsāk pašam ar sevi – ar savas ģimenes situācijas izvērtēšanu, godīgi uzdodot sev jautājumu – vai tiešām es ikdienā daru visu iespējamo, lai manā ģimenē līdzīgas traģēdijas nenotiktu?

Everita Pāne, portāla autore un redaktore