Kā izvēlēties sunim piemērotāko barību?

Uz šo jautājumu viennozīmīgas atbildes nav. Lai arī kādu barības veidu jūs izvēlētos (veikalā nopērkamo gatavo barību vai ēdienu, ko gatavotu mājās paši), galvenais, lai šī barība būtu sabalansēta un no augstvērtīgām izejvielām, kas spētu nodrošināt visas suņa organismam nepieciešamās barības vielas un vitamīnus.

Galvenie rādītāji, kas liecina, vai sunim konkrētā barība ir piemērota, ir ādas un spalvas veselība, kā arī vēdera izeja. Ja, piemēram, sunim uz ādas novērojami izsitumi, āda ir apsārtusi, suns kasās, tiek novērota regulāra caureja, tad konkrētā barība nav piemērota un tā ir jāmaina uz kaut ko citu. Parasti šīs vai līdzīgas problēmas rodas tāpēc, ka barībā ir kāda viela, kas izsauc alerģisku reakciju vai arī ir kas tāds, ko suņa organisms nespēj sagremot.

Izvēloties barību, jāizvērtē barības galvenās sastāvdaļas, to kvalitāti un daudzumu. Tāpat jāņem vērā suņa vecums, šķirne, dzīvesveids, veselības problēmas (ja tādas ir). Piemēram, suņiem ar lieko svaru vajadzētu izvēlēties barību ar mazāku tauku saturu. Tāpēc vispirms obligāti jāizlasa uz barības iepakojuma atrodamā ražotāja informācija par barības sastāvu. Un, visbeidzot – jānotestē, vai sunim konkrētā barība garšos, iegādājoties nelielu iepakojumu barības nodegustēšanai.

Suņa barībai būtu jāsastāv no šādām izejvielām: proteīna, taukiem, ogļhidrātiem (šķiedrvielām), minerālvielām un vitamīniem.

Proteīns (olbaltumvielas) ir organisma svarīgākie uzbūves materiāli. Tas atrodas gan gaļā, gan augu izcelsmes produktos. Jo augstvērtīgāks ir proteīns ikdienas uztura porcijā, jo labāk suņa organisms to pārstrādā. Dzīvnieku izcelsmes proteīna avots ir liellopu gaļa, teļa gaļa, cūkgaļa, brieža gaļa, trusis, zivju gaļa (tuncis, skumbrija, lasis), putnu gaļa, gaļas subprodukti (aknas, sirdis, plaušas, nieres). Labs proteīnu avots ir arī olas. Augu izcelsmes proteīna avots ir zirņi, pupiņas, soja u. c.

Tauki ir primārais enerģijas avots, tie ir apetīti rosinoši un satur neaizvietojamās taukskābes, kas nepieciešamas pareizam un sabalansētam uzturam. Tauki nepieciešami, lai uzņemtu taukos šķīstošos vitamīnus, kā arī ādas un apmatojuma veselībai. Tauku saturam barībā jābūt aptuveni no 5% līdz 15% (taču nevajadzētu pārsniegt 20%), lai nodrošinātu dzīvnieku ar pietiekošu enerģijas un taukskābju daudzumu, ņemot vērā suņa aktivitātes līmeni. Tauku avots ir gaļa. Tauku daudzums var atšķirties atkarībā no gaļas treknuma (liesa vai trekna gaļa). Ja barībā ir tauku trūkums, tai var pievienot liellopu vai vistas taukus, putnu ādiņas, augu (sojas, kukurūzas, rapšu) eļļu vai arī zivju (tunča, lašu, skumbrijas, sardīņu) eļļu.

Ogļhidrāti ir organisma “degviela". Populārākais ogļhidrātu avots ir graudi, tie sniedz viegli izmantojamu enerģiju, kā arī satur nozīmīgu proteīnu, tauku un šķiedrvielu daudzumu. Ir svarīgi, lai ogļhidrāti tiktu piedāvāti pareizajā formā. Tādi augu izcelsmes ogļhidrāti kā labības produkti un dārzeņi, ir termiski jāapstrādā, lai organismā sāktos to šķelšanās, un suns varētu tos sagremot. Ogļhidrātu avots ir vārīti graudaugi (kvieši, rīsi, kukurūza, mieži), kartupeļi u. c. Pēdējā laikā populāras ir kļuvušas bezgraudu barības, jo suņiem aizvien biežāk tiek konstatēta barības vielu nepanesamība. Bieži vien tas saistīts ar imūnsistēmas reakciju uz kviešos, miežos un rudzos esošo olbaltumvielu glutēnu. Līdz ar to suņiem ar noslieci uz alerģiju jāizvairās no šo produktu lietošanas uzturā. Šķiedrvielu avots ir kviešu klijas, burkāni, zirņi, bietes. Šķiedrvielām ir liela loma zarnu trakta darbības regulēšanā.

Minerālvielas ir organisma "būvelementi". Kalcijs un fosfors ir vajadzīgi kauliem, kālijs un magnijs gādā par nevainojamu nervu un muskuļu darbību, savukārt dzelzs ir vajadzīga asinsradei. Kalcijs un magnijs ir makroelementi, kas visbiežāk trūkst mājas gatavotajā barībā, līdz ar to tie jādod papildus.

Vitamīni ir nozīmīgas barības sastāvdaļas, kas nepieciešamas normālai organisma funkciju nodrošināšanai, tos uzņemot ar pārtiku, jo organisms nespēj pats tos sintezēt (vai nespēj sintezēt pietiekamā daudzumā). Vitamīni nepieciešami visu orgānu normālai funkcionēšanai, organisma augšanai un attīstībai, asinsrades procesiem un citām dzīvībai svarīgām funkcijām, kā arī tie palielina organisma spēju pretoties dažādām infekcijām. Barībai jāsatur visi vitamīni, jo katram no tiem ir sava noteikta, specifiska funkcija organismā. Svarīgas funkcijas ir arī mikroelementiem, tādiem kā cinks, varš, mangāns un jods. Vitamīnu un mikroelementu avots ir dažādi dārzeņi un augļi.

Ja savu suni vēlaties barot ar gatavo barību, labāk izvēlēties tādu, uz kuras iepakojuma kā proteīna avots ir minēta konkrēta dzīvnieku suga (vista, tītars, jērs, pīle utt.). Kā arī skaidri norādīti tauku avoti, piemēram, saulespuķu vai rapšu eļļa. Kā ogļhidrātu avoti barībā lietoti samalti rīsi vai citi konkrēti norādīti graudaugi, veseli kartupeļi, zirnīši u. c., nevis to atgriezumi. Nav ieteicams izvēlēties barību, uz kuras iepakojuma proteīna avotam nav norādīta konkrēta suga (ir tikai minēts – gaļa, blakusprodukti, gaļas blakusprodukti, gaļas un kaulu milti, asins milti, zivju milti u. c.). Nav norādīts konkrēts tauku avots, piemēram, zivju eļļa, dzīvnieku tauki, minerāleļļa. Jebkādu produktu atgriezumi, piemēram, kartupeļu atgriezumi (jo tās būtībā ir mizas un citi atgriezumi ar zemu uzturvērtību).

Krāsvielām, garšvielām, garšas un smaržas pastiprinātājiem barībā nav jābūt. Ir cilvēki, kas "uzķeras" un pērk saviem mīluļiem "krāsainās" barības, jo domā, ka krāsainie “graudiņi” ir iegūti no dažādiem dārzeņiem, taču tas ir pilnīgi aplami. Barību visās varavīksnes krāsās var iegūt tikai ar krāsvielu palīdzību, kas ir kaitīgas suņa veselībai. Normālai un kvalitatīvai sausajai barībai būtu jābūt viendabīgi brūnā krāsā.

Tāpat jāņem vērā, ka pašas lētākās barības (neatkarīgi no saukļiem un uzrakstiem, kas uzdrukāti uz iepakojuma) ražotas no lētām izejvielām, kas nespēj nodrošināt suņa enerģētiskās vajadzības. Augstvērtīgāka un kvalitatīvāka barība saturēs dzīvnieku valsts proteīnus (nevis augu, kas suņa organismā pārstrādājas sliktāk), tā būs labāk sagremojama. Lielisks barības kvalitātes rādītājs – suņa izkārnījumi – to izskats un daudzums. Ja, piemēram, suns tikpat daudz, cik apēd, vēlāk arī izkakā, tad organisms neko vērtīgu no konkrētās barības nav saņēmis. Jo augstvērtīgāka barība, jo mazākas "čupiņas" organisms izvadīs.

Noteikti nevajadzētu suni pamīšus barot gan ar sauso barību, gan svaigo gaļu vai mājās gatavotu/vārītu ēdienu, jo organismam visu laiku nepieciešams “pārslēgties” no viena gremošanas veida uz otru, radot nevajadzīgu stresu. Un bieži vien šī gremošanas stresa rezultātā veidojas gastrīti, kuņģa čūlas, bakteriālais disbalanss utt. Sausajai barībai nonākot kuņģī, lai to sagremotu, nepieciešams vairāk kuņģa sulas un cita kuņģa skābe, jo produkts ir sauss un termiski apstrādāts, kas satur daudz šķiedrvielu. Respektīvi, kuņģim jāsašķel “graudiņš” un gremošanas sistēmai ir jāatrod vielas, ko uzsūkt. Šādi tiek radīta papildus slodze organismam, suns ir sagurušāks, vairāk guļ, jo notiek gremošanas process, rodās vairāk izkārnījumu, organisms cenšas sevi attīrīt. Taču, piemēram, svaiga gaļa satur līdz pat 80% mitruma. Organismam nav vajadzības pašam saražot tik daudz mitruma, līdz ar to pārtikas šķelšana ir vieglāka, organisms uzsūc sev nepieciešamo pietiekami ātri, tam jāizvada mazāk izkārnījumu. Ja kuņģī vienlaikus nonāk abi šie produkti, tad katra sagremošanai nepieciešama sava individuāla “procedūra”. Kā rezultātā kuņģis var saražot par daudz šķirduma, izsaucot caureju un citus fermentus, kas var radīt dažādas veselības problēmas.

Tāpat suni nevajadzētu barot tikai ar gatavajiem konserviem, jo tie nesatur pietiekami daudz šķiedrvielu, kas nepieciešamas normālai zarnu darbībai. Konservus var lietot kā piedevu, našķi vai garšas uzlabotāju, taču jāņem vērā, ka, sausajai barībai pievienojot konservus, rodas papildus kalorijas. Konservi gan parasti suņiem garšo labāk, nekā sausā barība, tādēļ atveseļošanās periodā pēc operācijām u. c. gadījumos, kad apetīte var būt samazināta, sunim tos var piedāvāt. Arī izvēloties konservus, svarīgi iepazīties ar to sastāvu un izvēlēties tikai tos, kuriem pēc iespējas detalizētāk norādītas sastāvdaļas.

Nevar nepieminēt arī suņa barošanu ar svaigo jeb jēlo gaļu, kas pēdējā laikā kļūst aizvien populārāka. Šeit pastāv divas barošanas formulas: 1) RAW, kas maltītē ietver jēlu gaļu (80%), gaļas subproduktus (10%) un kaulus (10%) un 2) BARF, kas ietver sasmalcinātus produktus pēc līdzīgām proporcijām – jēlu gaļu, gaļas subproduktus, kaulus, kā arī dārzeņus. Šis barošanas modelis varētu būt sunim visatbilstošākais, jo suns pēc savas izcelsmes ir gaļādējs, kādu to ir radījusi Māte Daba. Protams, tas prasīs nedaudz vairāk laika un piepūles, jo vajadzīgie produkti ir regulāri jāsagādā, jāsagriež, jāsaliek pa porcijām, jāsasaldē un katru dienu arī jāatceras tos atsaldēt. Taču jūs 100% zināsiet, ko jūsu suns ir ēdis.

Bet, kā jau minēju raksta sākumā – kas der vienam, var nederēt citam. Ir suņi, kuriem, pārejot uz svaigo ēdienu, atrisinās dažādas veselības problēmas, piemēram, ar gremošanu. Un ir tādi, kuriem, sākot ēst svaigo gaļu, tieši šīs gremošanas problēmas var sākties. Tāpēc katram saimniekam jāizvērtē, ar ko viņš suni baros (kas ir pieejamāks, ko var atļauties utt.), jāpiemeklē kvalitatīva pārtika un jāvēro suņa vispārējais veselības stāvoklis. Un, ja viss ir labi, pie konkrētās barības arī jāpaliek.

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009