Tualetes paradumi un iespējamās problēmas

Šis ir aktuāls jautājums kā kucēnu, tā nereti arī pieaugušu suņu saimniekiem, kuriem nācies saskarties ar suņa tualetes paradumu problēmām. Var būt vairāki iemesli, kāpēc suns nokārtojas, kur pagadās jeb nokārtojas iekštelpās.

Pirmais un izplatītākais iemesls šādai suņa uzvedībai skaidrojams ar to, ka viņam jau kucēna vecumā šīs lietas nav iemācītas. Suns pēc dabas ir tīrīgs dzīvnieks un, būdams vien pāris nedēļas vecs, centīsies aiziet prom no vietas, kur tas guļ vai ēd, lai nokārtotos pēc iespējas tālāk. Un nākamreiz centīsies atrast tieši to pašu vietu. Tāpēc ļoti svarīgi, lai audzētājs, pie kura kucēns pavada savas pirmās dzīves nedēļas, būtu šādu vietu ierādījis – nemainīgā vietā noklātas avīzītes vai autiņš, kas regulāri tiek mainīts pret tīriem materiāliem. Nevajadzētu radināt kucēnu nokārtoties uz lupatas vai dvieļa, pretējā gadījumā viņš to var sākt darīt arī uz paklāja vai gultā uz segām.

Pieaudzis un vesels suns (ja vien tam nav caureja, urīna nesaturēšana vai citas veselības problēmas) var izturēt nenokārtojies gan visu nakti, gan arī pa dienu – pastaigu starplaikos. Tāpēc, ja jūsu suns pēkšņi sācis nokārtoties iekštelpās (kaut agrāk tā nav darījis), vispirms ieteicams doties pie veterinārārsta, lai veiktu nepieciešamās analīzes un pārbaudītu suņa veselības stāvokli. Ja ar veselību viss ir kārtībā, tad jāmeklē citi iemesli. Nereti tas var būt pārdzīvojumu vai stresa rezultātā – dzīvesvietas maiņa, ģimenē ienācis cits suns vai bērniņš, varbūt kaimiņos sākusi meklēties kāda kucīte, vai, piemēram pēc ilgāka laika suņa saimnieks atsācis darba gaitas un tādējādi suns protestē, paliekot mājās viens.

Čurāšanas problēma visvairāk izplatīta starp nekastrētiem suņu tēviņiem, kuri vienkārši "iezīmē" savu teritoriju. Tas nav tāpēc, ka sunim ļoti vajag čurāt, tas ir rituāls dominantam sunim, kas tādējādi parāda, ka mājās ir līderis, jo īpaši, ja mājās ir vēl kāds suns vai kuce. Ja suns nav paredzēts vaislai, veterinārārsti iesaka to sterilizēt vai kastrēt, kas par aptuveni 60% samazina kājas celšanu iekštelpās. No savas personīgās pieredzes varu teikt, ka viens no maniem suņiem arī regulāri iezīmēja teritoriju iekštelpās, vēl jo vairāk tad, kad mājās uzradās otrs suns (kurš gan nekad to nedarīja). Gadiem mocījāmies, līdz beidzot, pakonsultējoties ar veterinārārstu, tomēr nonācām pie slēdziena, ka suni labāk sterilizēt, kā rezultātā čurāšanas problēma telpās samazinājās līdz minimumam jeb, varētu teikt, izzuda pavisam. Visādi citādi, mīts, ka suns pēc kastrācijas paliek lēns, flegmātisks un visādi citādi vairs nav pēc suņa – tik tiešām ir un paliek tikai mīts.

Viena no efektīvākajām metodēm, kuru pielieto daudzi suņu saimnieki, lai cīnītos ar suņu čurāšanu telpās savas prombūtnes laikā, ir suņa atstāšana būrī. Tādējādi, ierobežojot teritoriju un liedzot sunim pārvietoties pa visu māju, lai čurātu, kur pagadās. Būris nebūt nav jāuztver kā sods, bet gan kā suņa "vieta", kur tas netraucēti var atpūsties. Būrim ir jābūt pietiekami lielam un ērtam, lai suns tajā varētu brīvi apgriezties, apsēsties, apgulties un justies ērti. Protams, ir vajadzīgs laiks, lai suni pieradinātu palikt būrī. Sākumā tas jādara, kad suns nav viens mājās, atstājot vaļā būra durvis un ieliekot tajā kādu kārumu vai suņa mīļāko mantiņu, lai sunim atrašanās būrī asociētos ar kaut ko pozitīvu. Jāpiebilst, ka būri var izmantot kā īslaicīgu risinājumu, taču tajā suni nevajadzētu atstāt uz pārāk ilgu laiku.

Urinēšana mājās var būt saistīta arī ar pārlieku zemu suņa pašvērtējumu, kad pārnākot saimniekam, suns izrāda galēju padevību, noguļoties uz muguras, izvēršot vēderu uz augšu un pazemīgi urinējot. Nekādā gadījumā suni par to nedrīkst sodīt, graujot jau tā viņa zemo pašapziņu. Vispareizākā rīcība šādā situācijā (ja ir zināms, ka suns tā darīs) – pārnākot mājās, suni ignorēt, neliekties pie viņa, neglaudīt, līdz tam pirmais sajūsmas vilnis būs pārgājis. Pēc tam var pietupties, pasaukt suni un pakasīt viņam zem zoda vai paglaudīt krūtis, bet ne galvu vai muguru, jo tā suns tikai izjutīs pārākumu no saimnieka puses. Šāda suņa uzvedība gan vairāk novērojama kucēniem un jauniem suņiem – līdz aptuveni divu gadu vecumam. Laika gaitā ar pareizu saimnieka izturēšanos un izpratni šī problēma parasti mazinās, līdz izzūd pavisam.

Lielākā saimnieku kļūda jeb "paladziņu" prakse

Jebkurš suns, neatkarīgi no šķirnes vai izmēra ir uzskatāms par SUNI. Arī mazo šķirņu suņiem ir nepieciešamas regulāras pastaigas, svaigs gaiss, fiziskās aktivitātes, apmācība, kā arī kopā būšana ar savu saimnieku. Tāpēc suņa nevešana ārā un uzskats, ka maza izmēra sunīši var kārtoties mājās uz paladziņa, NAV NORMA. Pat dzīvnieku labturības likumā (Ministru kabineta noteikumi Nr. 266) ir punkts, kas paredz, ka jebkurš suns, kas vecāks par trīs mēnešiem, ir regulāri jāved ārā. Tas, ka ir tādi audzētāji un mazo sunīšu īpašnieki, kuri piekopj „paladziņu” praksi, vien liecina par to, ka tā viņiem ir ērtāk un izdevīgāk – jo nav, redz, jāskrien mājās, lai izvestu suni... Taču nedrīkst šādus viedokļus pieņemt kā normu un vienīgo iespējamo risinājumu. Uz argumentu, ka mazie sunīši jau nav spējīgi nociesties, varu piebilst, ka nevienas šķirnes sunim nebūtu „jāciešas”, bet gan jādod tam iespēja regulāri doties pastaigās. Arī man ir neliela auguma suns, taču nodrošinu viņam pastaigas trīs reizes dienā un man nekad nav ienācis prātā variants, ka viņš varētu čurāt istabā. Rodas jautājums – ar kādu mērķi tad vispār suns tiek iegādāts, ja pat elementārā labturība viņam netiek nodrošināta?

Padomi un ieteikumi:

  • Novākt mājās visus paladziņus (avīzītes, lupatiņas). Jo, kamēr tie būs pieejami, suns domās, ka mājās nokārtoties ir atļauts. Vēl jo vairāk, ka uz paladziņa ir viņa urīna smaka. Pieaudzis suns, kuram nav veselības problēmu, neatkarīgi no šķirnes, vismaz pāris stundas var izturēt bez nokārtošanās, ja vien regulāri tiek izvests pastaigā. Veiksmes formula ir pavisam vienkārša – sniedziet sunim iespēju regulāri nokārtoties ārā un viņš to vairs nedarīs iekšā.
  • Regulāras (vismaz 3, ja ne 4), pēc iespējas biežākas pastaigas. Jāsaprot, ka šajā situācijā suns ir pielīdzināms kucēnam, kurš vēl nav apguvis prasmi nokārtoties ārā un nesaprot, kur tas īsti jādara. Protams, būs vajadzīga pacietība un laiks, lai suni no šī nelāgā ieraduma atradinātu, tāpēc svarīgi ņemt vērā, ka šis ir apmācības process. Un vislabāko rezultātu var panākt, ja tas sunim asociēsies ar kaut ko pozitīvu – uzslavām, kārumiem un jauku kopā būšanu ar savu saimnieku. Ja paralēli iešanai ārā sunim tomēr gadās arī kāda “avārija” iekštelpās, nekādā gadījumā nedrīkst viņu sodīt. Sodīšana var novest pie tā, ka suns var sākt baidīties nokārtoties jūsu klātbūtnē, arī ārā esot, jo viņam nokārtošanās asociēsies ar sodu un negācijām no saimnieka puses.
  • Ieviesiet režīmu un centieties vest suni pastaigā vienā un tajā pašā laikā. Arī tas liks sunim paciesties, jo suņiem ir ļoti laba laika izjūta. Ja gadījumā pa dienu nav iespējas izvest suni, sarunājiet, ka to izdara kāds jūsu radinieks/draugs/kaimiņš. Pastaigās jādodas neatkarīgi no laikapstākļiem vai gadalaika. Mūsdienās suņiem ir pieejami dažādi apģērbi, kas pasargā ķermeni no samirkšanas, ļaujot justies komfortabli.
  • Ja vien suns nav paredzēts vaislai, ieteicams veikt kastrāciju/sterilizāciju, kas mazinās gan suņa stresu, uzbudinātību, kā arī vēlmi iezīmēt teritoriju iekštelpās. Ir saimnieki, kas apgalvo, ka mazajiem suņiem kastrācija šo problēmu neatrisinot, taču, visticamāk, tas ir tāpēc, ka arī pēc tās konkrētie suņi netiek regulāri vesti ārā.
  • Sunim, kuram ir jebkādas uzvedības problēmas, nedrīkst ļaut gulēt uz mīkstajām mēbelēm, tostarp – kopā ar saimnieku. Teritorijas iezīmēšana ir viena no dominances izpausmēm jeb tā suns mēdz izrādīt savu pārākumu un to, ka viņš mājās ir saimnieks. Tāpēc būtu svarīgi likt sunim saprast pretējo. Ja neklausa uz vārda un neguļ vietā, guļvietu novietojiet telpā, kurā nav mīksto mēbeļu – virtuvē vai koridorā un aizveriet durvis uz istabām. Tas ir svarīgi arī jūsu prombūtnes laikā. Jā, protams, suns iesākumā visticamāk protestēs – smilkstēs un centīsies tikt atpakaļ savā “tronī”, taču jāapbruņojas ar pacietību un šādām provokācijām padoties nedrīkst.

Nokārtošanās problēmas var tikt novērotas arī gadījumā, ja sunim ir atšķirtības sindroms (separation anxiety), kas izpaužas kā stresa (pārspīlēta pieķeršanās) reakcija, kad suns tiek atstāts viens mājās. Suns gaudo, rej, grauž dažādus priekšmetus, neēd, elso, trīc, siekalojas, kā arī turpat nokārtojas. Kaut gan laikā, kad kāds ir mājās, nekas tamlīdzīgs netiek novērots. Suni šādos gadījumos nedrīkst sodīt – tam nebūs nekādas jēgas, jo šāda suņa uzvedība ir radusies milzīga stresa rezultātā un sods tikai vairo stresu.

Gan dodoties prom, gan atgriežoties mājās, suni vajadzētu ignorēt un ļaut tam iemācīties paškontroli – savaldīt savas emocijas. Un tikai tad, kad suns nomierinājies, piesaukt viņu un paglaudīt. Tāpat, esot mājās, jāmēģina radināt suni palikt citā telpā, lai tas nemitīgi nesekotu jums pa pēdām. Šādu uzvedību vieglāk panākt, ja suns ir apguvis paklausības komandas – sēdēt, gulēt, vietā. Un ļoti svarīgi iemācīt suni "eksistēt" bez nemitīgas cilvēka klātbūtnes.

Īpaši smagos gadījumos stresa mazināšanai pastāv iespēja sunim pirms aiziešanas dot nomierinošus medikamentus. Iepriekš gan der pārrunāt šo situāciju ar savu veterinārārstu, lai piemeklētu labāko risinājumu.

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009