Tualetes paradumi un iespējamās problēmas

Šis ir aktuāls jautājums kā kucēnu, tā nereti arī pieaugušu suņu saimniekiem, kuriem nācies saskarties ar suņa tualetes paradumu problēmām. Var būt vairāki iemesli, kāpēc suns nokārtojas, kur pagadās jeb nokārtojas iekštelpās.

Kā pieradināt kucēnu nokārtoties tam paredzētā vietā?

Pirmais un izplatītākais iemesls, kāpēc suns nokārtojas, kur pagadās – jo viņam jau kucēna vecumā tas nav iemācīts. Suns pēc dabas ir tīrīgs dzīvnieks un būdams vien pāris nedēļas vecs, centīsies aiziet prom no vietas, kur tas guļ vai ēd, lai nokārtotos pēc iespējas tālāk. Un nākamo reizi centīsies atrast to pašu vietu – savu smaržu un arī turpināt nokārtoties tieši tajā vietā. Tāpēc ļoti svarīgi, lai audzētājs, pie kā kucēns pavada savas pirmās dzīves nedēļas, būtu ierādījis šādu vietu – nemainīgā vietā noklātas avīzītes vai autiņš (kas regulāri tiek mainīts pret tīriem materiāliem). Nevajadzētu radināt kucēnu nokārtoties uz lupatas vai dvieļa, pretējā gadījumā viņš to var darīt arī uz paklāja, gultā – uz segām utt.

Ne vienmēr dzīvē tā sagadās, taču, lai veiksmīgāk un ātrāk pieradinātu kucēnu nokārtoties ārā, to vislabāk iegādāties pavasarī vai vasarā, jo rudenī laiks jau ir drēgns un lietains – kucēnam tas ir liels diskomforts, un jo īpaši ziemā viņš negribēs nokārtoties ārā. Turpretī, ienākot siltās iekštelpās – viss notiks. Pa ziemas mēnešiem tas var kļūt par nelāgu ieradumu un tad panākt vēlamo rezultātu būs jau krietni sarežģītāk. Savukārt, paņemot kucēnu pavasarī, daudz vairāk laika iespējams pavadīt ārā, un līdz rudenim kucēns jau būs apguvis nepieciešamās prasmes un pārliecinoši nokārtosies ārā.

Nokārtoties ārā kucēnu parasti sāk radināt no 3 mēnešu vecuma, kad tas ir saņēmis visas atbilstoši vecumam nepieciešamās potes. Lai veiksmīgi izveidotos šis paradums, kucēnam jānodrošina atbilstošs režīms, dodot iespēju – cik vien bieži nepieciešams – nokārtoties ārā. Tas ir – ik pēc pāris stundām – uzreiz, kad kucēns pamodies, paēdis vai paspēlējies. Pirmajām pastaigām jāizvēlas kāda nomaļāka un klusāka vieta, kur nav citu cilvēku un dzīvnieku, kas varētu novērst kucēna uzmanību no galvenā uzdevuma. Brīdī, kad kucēns nokārtojas, viņš uzreiz jāpaslavē un jāpacienā ar kādu iepriekš sagatavotu kārumiņu.

Ļoti svarīgi ņemt vērā, ka šis ir apmācības process. Un vislabāko rezultātu var panākt, ja tas kucēnam asociēsies ar kaut ko pozitīvu – uzslavām, kārumiem un jauku kopā būšanu ar savu saimnieku. Ja paralēli iešanai ārā kucēnam gadās nokārtoties arī iekšā, nekādā gadījumā nedrīkst viņu sodīt. Šis pāris mēnešus vecais kucēns ir vēl pavisam mazs bērniņš, kas nespēj pilnībā kontrolēt savas ķermeņa funkcijas. Kucēna sodīšana var novest pie tā, ka turpmāk viņš baidīsies nokārtoties jūsu klātbūtnē, arī ārā esot, jo viņam nokārtošanās asociēsies ar sodu un negācijām no saimnieka puses. Galvenais – uzreiz savākt radušos peļķīti vai atstāto čupiņu un neitralizēt smaku, lai nākamajā reizē kucēns nedotos turpat nokārtoties. Tāpat der izvērtēt, vai kucēns tiešām savlaicīgi tiek izvests ārā.

Lai šādas "avārijas" telpās turpmāk notiktu aizvien retāk un kucēns vienmēr būtu jūsu redzeslokā, der ierobežot viņa brīvību, neļaujot staigāt pa visu māju (dzīvokli). Vislabāk, ja kucēns uzturas telpā, kurā ir kāds, kas viņu var pieskatīt un kontrolēt, vajadzības gadījumā izvedot ārā. Tāpat jāseko līdzi kucēna ēšanas un dzeršanas grafikam. Bļodiņu ar ēdienu noliek uz 10 minūtēm, ja kucēns visu neizēd, bļodiņu jānovāc, lai varētu kontrolēt, cik daudz un vai suns ir ēdis. Lai gan pieaugušiem suņiem svaigam dzeramajam ūdenim vienmēr jābūt pieejamā vietā, tomēr kucēnam ieteicams ūdeni piedāvāt pēc ēšanas vai fiziskām aktivitātēm, taču pārējā laikā ūdens bļodu labāk novākt, jo īpaši vakarā – 2 stundas pirms gulētiešanas, lai tas mierīgi varētu izgulēt nakti. Tas pats attiecas arī uz barošanu – pēdējai ēdienreizei jābūt savlaicīgi – vairākas stundas pirms gulētiešanas, lai kucēns vēl paspēj nokārtoties un tad nociesties līdz rītam, kad pēc pamošanās tas nekavējoties jāiznes ārā.

Pieaudzis suns nokārtojas iekštelpās! Ko darīt?

Normālos apstākļos pieaudzis un vesels suns (ja vien tam nav caureja, urīna nesaturēšana vai citas veselības problēmas) var izturēt nenokārtojies – gan nakti, gan arī dienā – pastaigu starplaikos. Tāpēc – ja jūsu suns pēkšņi sācis nokārtoties iekštelpās (kaut agrāk tā nav darījis), vispirms ieteicams doties pie veterinārārsta, lai veiktu nepieciešamās analīzes un pārbaudītu suņa veselības stāvokli.

Šī problēma visvairāk izplatīta starp nekastrētiem suņu tēviņiem, kuri vienkārši "iezīmē" savu teritoriju. Tas nav tāpēc, ka sunim ļoti vajag čurāt, tas ir rituāls dominantam sunim, kas tādējādi parāda, ka mājās ir līderis, jo īpaši, ja mājās ir vēl kāds suns vai kuce. Ja suns nav paredzēts vaislai, vetārsti iesaka to sterilizēt vai kastrēt, kas par aptuveni 60% samazina kājas celšanu iekštelpās.

Ir, protams, veikalos pieejami dažnedažādi līdzekļi suņa radīto smaku likvidēšanai. Cits jautājums – vai tie ir gana efektīvi? Vairāk gan dzirdētas negatīvas atsauksmes, ka arī pēc šo līdzekļu izsmidzināšanas suns tāpat turpina veikt jau iesākto "rituālu".

Pirms kāda laika internetā izlasīju kādas sievietes pieredzi ar pavisam netradicionālu risinājumu šai problēmai. Viņas taksis, kas dzīvo privātmājā un regulāri tiek ārā izskrieties, tiklīdz ienāk mājā, tā uzreiz paceļ kāju uz kādas mēbeles. Saimniece arī bija izmēģinājusies visdažādākos līdzekļus, taču rezultāta nebija. Tad viņa izdomāja pieiet šai problēmai radoši, pašujot takšelim biksītes un, ticiet vai nē, bet tas darbojās! Tiklīdz suns pārnāk no pastaigas, tam tiek uzvilktas biksītes un gala rezultātā – māja sausa un tīra. Šeit, protams, jāņem vērā fakts, ka ir divu veidu suņi – tie, kas to pacietīs un necentīsies šādas biksītes dabūt nost un tādi, kas pāris sekunžu laikā no tām atbrīvosies. Pie visa var pieradināt, taču, ja suns būs ieņēmis galvā no tādām biksītēm tikt vaļā saimnieka prombūtnes laikā – viņš to arī izdarīs. Tad šī metode nebūs efektīva.

Viena no efektīvākajām metodēm, kuru pielieto daudzi suņu saimnieki – savas prombūtnes laikā suni atstāt būrī (ierobežojot suņa brīvību un teritoriju). Būris nebūt nav jāuztver kā sods, bet gan kā suņa "vieta", kur tas netraucēti var atpūsties vai grauzt savu našķīti. Būrim ir jābūt pietiekami lielam un ērtam – lai suns tajā varētu brīvi apgriezties, apsēsties, apgulties un justies ērti. Protams, ir vajadzīgs laiks, lai suni pieradinātu palikt būrī. Sākumā tas jādara, kad suns nav viens mājās – vienkārši atstājot vaļā būra durvis un ieliekot tajā kādu kārumu vai suņa mīļāko mantiņu, lai sunim atrašanās būrī asociētos ar kaut ko pozitīvu.

Urinēšana mājās var būt saistīta arī ar pārlieku zemu suņa pašvērtējumu, kad pārnākot saimniekam, suns izrāda galēju padevību, noguļoties uz muguras, izvēršot vēderu uz augšu un pazemīgi urinējot. Nekādā gadījumā suni par to nedrīkst sodīt, graujot jau tā viņa zemo pašapziņu. Vispareizākā rīcība šādā situācijā (ja ir zināms, ka suns tā darīs) – pārnākot mājās, suni ignorēt, neliekties pie viņa, neglaudīt, līdz tam pirmais sajūsmas vilnis būs pārgājis. Pēc tam var pietupties, pasaukt suni un pakasīt viņam zem zoda vai paglaudīt krūtis, bet ne galvu vai muguru, jo tā suns tikai izjutīs pārākumu no saimnieka puses. Šāda suņa uzvedība gan vairāk novērojama kucēniem un jauniem suņiem – līdz 2 gadu vecumam. Laika gaitā ar pareizu saimnieka izturēšanos un izpratni šī problēma parasti mazinās, līdz izzūd pavisam.

Nokārtošanās problēmas var tikt novērotas arī gadījumā, ja sunim ir atšķirtības sindroms (separation anxiety), kas izpaužas kā stresa (pārspīlēta pieķeršanās) reakcija, kad suns tiek atstāts viens mājās. Suns gaudo, rej, grauž dažādus priekšmetus, neēd, elso, trīc, siekalojas, kā arī turpat nokārtojas. Kaut gan laikā, kad kāds ir mājās, nekas tamlīdzīgs netiek novērots. Arī šeit atkārtošos ar jau iepriekš teikto – suni šādos gadījumos nedrīkst sodīt – tam nebūs jēgas, jo šāda suņa uzvedība ir radusies milzīga stresa rezultātā un sods tikai vairo stresu.

Gan dodoties prom, gan atgriežoties mājās, suni vajadzētu ignorēt un ļaut tam iemācīties paškontroli – savaldīt savas emocijas. Un tikai tad, kad suns nomierinājies, piesaukt viņu un paglaudīt. Tāpat, esot mājās, jāmēģina radināt suni palikt citā telpā, lai tas nemitīgi nesekotu jums pa pēdām. Šādu uzvedību vieglāk panākt, ja suns ir apguvis paklausības komandas – sēdēt, gulēt, vietā. Un ļoti svarīgi iemācīt suni "eksistēt" bez nemitīgas cilvēka klātbūtnes.

Īpaši smagos gadījumos stresa mazināšanai pastāv iespēja sunim pirms aiziešanas dot nomierinošus medikamentus. Iepriekš gan der pārrunāt šo situāciju ar savu veterinārārstu, lai piemeklētu labāko risinājumu.

Sunim, kam ir jebkādas uzvedības problēmas, nevajadzētu ļaut gulēt savā gultā, jo tas tikai pastiprinās viņa tuvību ar saimnieku, tā teikt – gulēt vienā "migā", būt vienā līmenī, būt cieši blakus. Ja arī suns turpina gulēt kopā ar jums, pāris naktis nedēļā lieciet viņam palikt blakus telpā, pieradinot pie situācijās, ka arī tā var būt un, ka tas nav nekas traks.

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009