Šī ir viena no retajām grāmatām, kuru esmu izlasījusi vairākas reizes. Tā aizrāva ar savu patiesumu un pašu stāstnieku – suni, ļaujot noticēt, ka grāmatu tiešām sarakstījis pats suns, nevis cilvēks, kas tikai apliecina to, ka tās autors ir izcils suņu pazinējs. Stāsta galvenais varonis, izdzīvojot dažādas dzīves un likteņus, meklē, atrod un arī piepilda savu dzīves jēgu – mīlēt, būt kopā un darīt laimīgu savu cilvēku. Patiess stāsts par suņa nebeidzamo uzticību, pieķeršanos un beznosacījuma mīlestību. „Laikam nekad agrāk nebiju aizdomājies, ka varētu pastāvēt tāda radība kā zēns, taču tagad, kad biju tādu atradis, uzskatīju to par teju vai brīnišķīgāko izgudrojumu pasaulē. [..] Ikreiz, kad viņš izrunāja manu vārdu, man pārskrēja labsajūtas trīsas. Viņa plaukstu slīdēšanas pa manu kažoku nevarēja būt par daudz.” Aizkustinošo un emocionālo romānu caurvij humora pilni suņa domu graudi kā, piemēram, šis: „Trauku mazgāšana bija tad, kad zēns nolika zemē šķīvi ar ēdienu un es to izlaizīju. Tas bija viens no maniem pienākumiem, bet tikai tad, kad neskatījās mamma.” Lai arī kādā veidolā suns kārtējo reizi pārdzimst, viņš nonāk pie slēdziena, ka dzīves jēga allaž ir viena un tā pati, jo suņa mīlestība pret cilvēku ir bezgalīga. „Biju domājis, ka manas dzīves jēga ir būt kopā ar Ētanu un ka man ir izdevies to īstenot, esot līdzās, kamēr viņš pieauga. Bet, ja tā, tad kāpēc tagad esmu Ellija? Vai sunim var būt vairāk par vienu dzīves jēgu?” Liktenīgi, ka stāsta nobeigumā jau cita suņa veidolā suns satiek savu bijušo saimnieku Ētanu, kurš nu jau kļuvis par sirmgalvi. Taču suns vēl aizvien viņu uztver kā savu zēnu un, glābjot no skumjām un vientulības, saved kopā ar jaunības dienu mīlestību – Hannu. „Es biju labs suns. Biju īstenojis savu dzīves jēgu. [..] Tagad es sapratu, kāpēc biju dzīvojis tik daudzas reizes. Man bija jāapgūst tik daudz svarīgu prasmju un mācību, lai īstajā brīdī izglābtu Ētanu – nevis no dīķa, bet gan no viņa paša bezcerības muklāja. Šī tiešām ir viena no brīnišķīgākajām grāmatām, ko man līdz šim nācies lasīt. Tā liek gan pasmaidīt, gan just līdzi un noraust pa asarai. Tā ļauj saskatīt paralēles ar saviem suņiem, kuri visticamāk tieši tā arī uztver pasauli – ar savu redzējumu, savām domām, jūtām, pārdzīvojumiem, neatbildētiem jautājumiem, taču pāri visam – ar nebeidzamo mīlestību... Everita Pāne Viljams Brūss Kamerons (W. Bruce Cameron) dzimis 1960. gadā Mičiganā ASV. Šobrīd viņš ir ļoti populārs humoristisku romānu un stāstu rakstnieks, aktīvs blogeris. Sirsnīgais romāns “Suņa dzīves jēga” pirmoreiz izdots 2010. gadā, 19 nedēļas atradās The New York Times bestselleru sarakstā, un tam bijuši vairāki atkārtoti izdevumi. © Takšu portāls, Anno 2009
|
|