Viss par "Druvaktu" taksi

Kāpēc tieši taksis?

Mani sauc Iveta. Esmu taksomāne – divu takšu saimniece. Prapim ir gandrīz 6 gadi, bet Rapsim 3 gadi. 

Līdz brīdim, kamēr nebiju iepazinusies ar savu vīru Jāni, ar takšiem nebija nekāda sakara. Lai arī Koknese ir skaista pilsētiņa laukos, vecāki negribēja pieļaut suņa mocīšanu četrās sienās. Agrīnā sajūsma par taksi izpaudās vien tik, cik pakasot aiz auss kādam ļekainim, kas saimnieka pavadībā cilpoja pastaigā, kā arī lasot Kestnera „Divas Lotiņas”.

Visiem sapņiem agri vai vēlu lemts piepildīties. Vīra vecākiem laukos, mežu vidū netālu no Viesītes, ir dzimtas māja, kur arī mutuļo visa mūsu ārpusrīgas dzīve, atvaļinājumi un lielākā daļa brīvā laika. Šī apstākļa dēļ arī esmu kļuvusi par mednieci. Sekojoši - mūsu takši ir medību suņi.

Tā kā vīra vecākiem vienmēr bijuši takši, mēs pat neesam domājuši par citas sugas suņu iegādi. Takša burvība ir viņa raksturā tas ir pilnīgas cilvēka emociju gammas atspulgs. Neatlaidība, spītība, skaudība, greizsirdība, mīļums, niknums, viltība, kustīgums, orģinalitāte, ātrums blēņu darīšanā un atriebes kāre pareizi audzinātam (lasi pareizi izlutinātam) taksim ir izteiktākās īpašības. Tiem, kas nespēj ar to sadzīvot, nevajag ņemt taksi, jo viņš ir tas, kas mājās nosaka visu. Ļoti labi teica kāda Ogres vetārste man ļoti patīk takši, bet es nekad to neņemšu… jo pati savās mājās gribu būt saimniece.

Taksis ir universāls suns turēšanai arī dzīvoklī neaizņem daudz vietas, nav garu spalvu, ir viegli kopjams. Tikai jāatceras, ka arī dzīvoklī dzīvojošam sunim (medību sunim!) vajag daudz kustību, lai nav pilsētās uz ielas redzamie varianti, kad taksis ir tik pārbarots, ka vēders velkās pa zemi un ķepas pēc kustībām atgādina roņa pleznas.   

Taksis saprot visu, ko viņam saka. Un atbild ar acīm. Jo vairāk saimnieks saprot, ko suns viņam saka ar acīm, jo lielāka viņu starpā ir sapratne. Tas, kas neko neredz takša acīs, acīmredzot, nav izpratis viņa būtību un nevar pretendēt uz cieņu no suņa puses.

Pēc visa augstākminētā var secināt, ka takšu saimnieki ir sava veida mazohisti.

 

Viņa godības sadzīves sīkumi 

Mūsu laukos praktiski viss ir pakārtots suņu ērtībām. Dzīvojamā istabā pie loga, pretim kamīnam, ir mājas greznākā mēbele ar mīkstu segu apsegts sarkankoka galds, kas ir suņu dežūrpostenis, lai tie pie loga varētu vērot ceļu un kontrolēt sētsvidu. Kā kārtīgi medību suņi un siltummīļi, takši guļ gultā zem segas, kas nozīmē gultasveļas maiņu vismaz divreiz nedēļā. Pēc 2008. gada takšu saieta laukos, kurā piedalījās 18 pārstāvji, izrādās tikai viens taksis gulēja savā, īpaši ierīkotā vietā. Pārējie guļ līkumā zem segas. No takšu saimnieku anketām tāpat tapa zināma veca patiesība taksis par saimnieku uzskata nevis to, kas viņu baro, bet to, kas viņam nodrošina izklaides. Un jo ekstrēmākas, jo labāk. Tā kā mūsu takši pastāvīgi dzīvo laukos, tiem ir pilnīgi neierobežota brīvība visās instinktu izpausmēs rakšanā, skriešanā, peldēšanā un dažādu jauku lietu un būtņu atrašanā mežā.   

Ar naktsmieru ir interesanti. Parasti es ielienu gultā pirmā lasīt kādu grāmatu vai žurnālu. Tad iekārtojas Prapis. Ja Rapsis izdomā negulēt pie komendantes, tad arī ielien zem segas. Kā pēdējais guļamistabā nāk vīrs un savā naivumā domā tikt gultā tā vienkārši un uzreiz. Viņu sagaida divi rēcoši suņi. Vajadzīgas diplomātiskās pārrunas, ka vīrs tomēr arī jālaiž blakus. Ar to viss nebeidzas. Naktī abi suņi lēnām un neatlaidīgi ielien mums ar vīru pa vidu, apgāžas uz sāniem un atsperas ar astoņām brašām ķepiņām. Finālā mēs ar vīru guļam katrs savā gultas malā zem lielās segas stūrīšiem, kamēr suņi izgāzušies pa visu gultu. Tā kā visus apmierina tāda kārtība, neviens neiebilst.

Katrs takša saimnieks zina arī to neatkārtojami labo sajūtu, kad suns nakts vidū lien iekšā ārā no segas apakšas un ar slapju purnu baksta pie siltas kājas. Ja to dara divi suņi, ir vēl labāk.

Suņu ikdienas ēdienkarte ir gaužām vienkārša tiem dod pēc iespējas dabīgāku pārtiku. Īpaši svarīgi tas ir kucēniem lai ko teiktu mākslīgās barības tirgotāji un izplatītāji dabīgs ir dabīgs un par to labāka nekā nav. Rapsis ir uzaudzis, pateicoties mājas biezpienam un buka gaļai gan svaigai, gan vārītai. Kucēniem deva grauzt liellopa kauliņus, lai tie negrauztu čības, somas, rāvējslēdzējus, telefonus un visu citu. Graušana kucēniem trenē sakodiena stiprumu un palīdz, kad mainās piena zobi un niez smaganas. 

Kā īpašs izņēmums ēdienreizēs ir brokastis takši ēd mazos gabaliņos (apmēram 0,5 cm reiz 0,5 cm) sagrieztas gaļas/šķiņķa maizītes, ko labsirdīgā lauku māju komendante Aiva vēl uzsilda mikroviļņu krāsnī. Ja maizīšu gabaliņi ir par lielu, suns neēd un tu, nabadziņš, kas esi pūlējies visu sagriezt, pats vien esi vainīgs taisi vēlreiz! Ja sunim kaut kas negaršo, viņš paskatās ar pārmetošu skatienu un apvainots aiziet. Un tevi, cilvēku, ilgu laiku moka sirdsapziņa, ka neesi savam mīlulim izdabājis un viņa vēderiņš ir tukšāks par tukšu.

Par maizīšu griešanu gabaliņos… Cilvēki, kas tiek ņemti uz lauku māju pieskatīšanu uz laiku, kamēr komendante Aiva kārto savas lietas pilsētā, kā galveno eksāmenu iztur maizīšu griešanu. Ja suņiem patīk, viss kārtībā un mēs esam mierīgi, ka ļekaiņi dabūs brokastis. Izklausās šausmīgi, zinu, bet dzīvē nav tik traki. Cilvēki kļūst par profesionāliem suņu brokastu gatavotājiem.

Tā kā suņi ir divi, bļodas ir divas. Vispirms katrs izēd savu un tad skrien pie otra bļodas vai otram nav iedots kas labāks. Suņiem dod liellopa un medījuma gaļu, vārītas plaušas, liellopa kaulus, ribas un to, ko viņiem izdodas izdiedelēt. Tie, kam ir takši, zina, ka taksis ir mūžīgā badā tas nepārtraukti lasāms viņa acīs, lai cik pilns būtu tā vēders. Rapsim ēdienkartē vēl ir mūsu kaķenes Līzes medījumi peles un ciršļi. Tos viņa atstiepj uz māju atrādīt un, kamēr pati bolās apkārt, Rapsis visu aprij. Tā kā Rapsis un Līze ir vienaudži un auguši kopā, Rapsis nesmādē Līzes reņģes, peles un sauso barību, bet Līzei nav iebildumu pret buka kājām un suņu brokastu maizītēm.

Dienu pirms medībām suņiem ēst nedod vispār. 

 

Kāpēc divi?

Divi takši mums ir tāpēc, lai vienam nebūtu garlaicīgi. Divatā viņi skrien pa mežu, viens otru uzrauga un vecākais parasti apmāca jaunāko arī bez cilvēka starpniecības: gan labās, gan sliktās lietās. 

Slikto lietu, ko tagadējie takši izdarījuši, praktiski nav. Dārza izrakšana, meklējot kurmjus vai pazušana medībās par tādām nav uzskatāmas, jo taksis dara savu darbu. Iepriekšējais taksis Robis gan bija lielāks blēņdaris, jo Aizkraukles dzīvoklī (tad vēl suņi pastāvīgi nedzīvoja laukos) grauza visu, kam tika klāt vīratēvam telefona antenu, fotogrāfijas, pie gultas piekārtai Karēlijas lāčādai visus priekšējo ķepu nagus, somas, cepures, lietussargus. Tā parasti bija atriebība, ka nebija paņemts kaut kur līdzi. Taksis pat bez skološanas lieliski zina lietu cenu un, kā likums, grauž dārgākās mantas.

Prapis un Rapsis vairāk izceļas ar to, ka mēģina ienest mājā un noslēpt gultā zem spilveniem buku kājas, dažādas īpaši smaržīgas maitas, ko atvelk no meža, un tamlīdzīgi. 

Divi suņi viens otru uztver kā brāļus, kā draugus vienvārd sakot viens bez otra dzīvi nevar iedomāties. Ja kādu iemeslu dēļ kaut kur tiek ņemts līdzi tikai viens suns, pēcāk atgriežoties, tas dabū pa kaklu no mājās palicēja kā uzdrošinājies viņu atstāt vienu. Kad Prapis 2008. gada vasarā bijis pārgriezis kāju un nedēļu dzīvoja Rīgas dzīvoklī miera režīmā (kas laukos nebūtu bijis iespējams), Rapsis ar viņu pēc tam divas dienas „nerunāja” un rādīja baltus zobus, bet pēc izlīguma ne soli neatkāpās.

Kad 2005. gadā pēkšņi nomira Prapja tētis Robis, mēs tuvākajā laikā ņēmām otru taksi, jo Prapis, palicis viens, pilnīgi apjucis tikai gulēja un nesaprata, ko ar savu vientulību iesākt. Esmu tā uzskata piekritēja, ka visiem labākās zāles suņa zaudēšanai ir jauna suņa ņemšana.

Diviem suņiem ir jautrāka un aktīvāka dzīve, kurā liela loma ir faktoram, kurš kuru „apčakarēs” viltībā un veiklībā, piemēram, noslēps buka kāju tā, lai otrs neredz; slepus apēdīs kaut ko otram domātu; pirmais iekārtosies gultā pie saimnieka; pirmais pamanīs pa ceļu braucošos medniekus vai kādu zvēru mežā; pirmais nodiedelēs siera gabaliņu vai sajutīs, ka saimnieki taisās uz mežu. Pēc visa redzētā mūsu suņu sadzīvē, tas ļauj izdarītr secinājumu, ka, dzīvojot  divatā, suņa intelekts attīstās augstākā pakāpē, kā esot vienīgajam mīlulim.

Turklāt elementārs ekonomisks aprēķins ja vari uzturēt vienu suni, otram vieta arī noteikti atradīsies.

Pēdējā laikā mūs sāk nepamest doma, ka tur, kur diviem ir vieta, noteikti atradīsies vieta arī trešajam…  

 

Taksis un medības

Īpaša tēma. Portāla autore lūdza uzrakstīt ko vairāk, jo lielākā daļa takšu neesot mednieki. Tā ir. Kopš īsta kažokādu biznesa Latvijā vairs nav bebru, lapsu un jenotu ādas nevienam tā īsti nav vajadzīgas, „dubļonkas” un „pižiki” nav modē, un ādu ģērēšana izmaksā salīdzinoši dārgi, taksi alu suni medībās izmanto retāk. Mednieki vairāk priekšroku dod suņiem ar garākām kājām, ātrāku un efektīvāku skrējienu laikām (haskijiem), Latvijas dzinējsuņiem, terjeriem.

Informācijas par medībām un medību suņiem ir ļoti daudz raksti grāmatās, žurnālos un internetā, jo tēma ir ļoooooti plaša un izvērsta. Mēģināšu no savas pieredzes, cik iespējams, īsāk.

Medībās izmantojami tikai reģistrēti un vakcinēti šķirnes medību suņi. Tas nozīmē suns ar ciltsrakstiem, žetonu un vakcinācijas grāmatiņu. Visam tam jābūt līdzi, ja suni ņem līdzi dzinējmedībās. Mūsu suņiem medību laikā un ikdienā kaklasiksnas tiek ņemtas nost, jo takši ir zema auguma un skrienot var aizķerties aiz kāda zara, kas var būt īpaši bīstami, ja tiek meklēts savainots dzīvnieks.

Kaklasiksnu neesamība apgrūtina suņu atrašanu pēc aizklīšanas medībās cilvēki, kas tos atrod, neredz ne kaklasiksnas, ne žetonus, ne saimnieku telefona numurus. Tā kā noklīdušu medību suņu meklēšana ir gana problemātisks pasākums, sīkāk to neapskatīšu.

Medību suņus lielākoties izmanto dzinējmedībās, kad suņi kopā ar dzinējiem no masta dzen zvērus, un individuālajās medībās meklējot savainotu dzīvnieku.

Takši nav vienīgie medību suņi, ko izmanto dzinējmedībās. Mūsu mednieku kolektīvā ir Latvijas dzinējsuņi, laikas (haskiji), jagdterjers, foksterjers, vācu īsspalvainais putnu suns (kurchārs) un, protams, takšu pulciņš. Suņu bars kopumā ir visai liels, tie savstarpēji ir emocijās ieturēti un orientējas tikai uz darāmo darbu. Retās reizēs tiek skaidrotas attiecības, bet tas lielākoties notiek takšu dēļ viņi parasti uzprasās uz kašķi ar lielākiem suņiem. Jo lielākiem augumā, jo labāk. Rapsis, piemēram, labprāt regulāri iekostu kājā kurchāram, bet nevar saņemties tālāk par rūkšanu un saboztu spalvu netiek. 

Medības spilgti parāda suņu savstarpējo hierarhiju. Pieredzējušākiem suņiem ir augstāks rangs, ko jaunākie nemēģina apstrīdēt. Ja mēģina apstrīdēt, tiem parāda viņu vietu. Suņi paši, bez saimnieku palīdzības, izkaro savu ietekmes pakāpi. Pie medījuma, kā likums, parasti sēž attiecīgā mednieka suns un pārējie nemēģina tur līst, jo suns sargā saimnieka īpašumu. Ja suns pirmais atradis medījumu, tas arī to apsargā un pārējie nemēģina tur jaukties. Medību suņu savstarpējās attiecības ir ārkārtīgi līdzīgas cilvēku grupas, mednieku, attiecībām ir līderis, līdera vietnieks, galvenais runātājs, lielākais komfortmīlis, kašķis, sliņķis un meitu ģēģeris. Dažkārt redzams, ka suņu attiecības precīzi kopē savu saimnieku mednieku attiecības.

Medību suņa izglītošana 100% nav tikai saimnieka darīšana, pastarpināti tajā iesaistās arī pārējie mednieki un medību suņi.

Mūsu takši īpašu ekspertu vadībā nav mācīti vien tik, cik alu rakšanā un dzīvnieka noturēšanā uz vietas, sākotnēji tie ir kurmji, bebri, jenoti un āpši. Daudz praktisku padomu kucēna audzēšanā un apmācībā devis mūsu mednieku kolektīva goda biedrs Rihards Stalidzāns Latvijas Mednieku kinoloģiskās apvienības kinologs.

Taksis ir alu suns, tāpēc ideāli izmantojams minēto dzīvnieku medīšanā. Pieredze rāda, ka bebru medībās izcili strādā arī laikas un Latvijas dzinējsuņi, bet tas jau ir cits stāsts. Bērnībā ēstā stirnas  gaļa pieaugušas taksim liek sajust šo dzīvnieku pa lielu gabalu. Ir mednieki, kas nedod saviem suņiem stirnu, jo vēlāk, dzinējmedībās, suņi it kā dzenot tikai stirnas, nepievēršot uzmanību citiem medījamiem dzīvniekiem. Personīgā pieredze liecina, ka uz taksi tas neattiecas.

Maziem kucēniem dod apostīt visu iespējamo medījumu un māca viņus iešanā pa asinspēdu, piem., asiņainu gaļas gabaliņu, sunim neredzot, velk pa zemi līdz tuvējam krūmajam un sunim māca atrast smaržu un iet pa pēdu, līdz atrod šo gabaliņu. Aprok buku, briežu, aļņu kājas un sunim māca tās atrast un atrakt… tas ir liels darbs. Māca līst alās un meklēt tur jenotus. Pārējo (mežacūka, briedis, alnis) suns apgūst medībās smaržas, dzīvnieku uzvedību, dzīšanas prasmi un savainota dzīvnieka atrašanu un noturēšanu uz vietas. Takšu attīstītie augšējās un apakšējās ožas receptori dara to par lielisku palīgu iešanā pa asinspēdu un dzīvnieka atrašanā. Prapis mūsu mednieku kolektīvā ir iesaukts par Ekspertu, kas labi raksturo takša darbību mežā. Rapsis tikai šajā dzinējmedību sezonā sāka īsteni parādīt, kas viņam ir iemācīts, ko iemācījies pats, un, ko viņam iemācījis Prapis. Ja divi takši var uz vietas noturēt mežacūku baru vai divatā noturēt lielu kuili (Prapis jāteniski uz kuiļa, Rapsis ieķeries ausī), tas noteikti ir labs rādītājs. Taksi, ja tam pareizi attīstīti medību instinkti, raksturo liela drosme un neatlaidība. Prapi sākām ņemt medībās 7 mēnešu vecumā, Rapsi - apmēram gada vecumā. 

Īpašs stāsts ir par Prapi, kam nav nevienas veselas vietas sākot ar jenotu saplēstām ausīm, āpšu savainotām krūtīm, pārgrieztām ķepām un kaķu skrāpējumiem. Pagājšgad medības, dzenot mastu, suns atrada aļņu baru. Metās klāt lielākajam (parasta takšu lielummānija) un iekodās tam pakaļkājā. Alnim tas, protams, nepatika un ar kājas spērienu suns tika ielidināts tuvējās eglēs. Prapis bija apdauzīts pamatīgi, ar izmežģītu kāju un lielu zemādas asinizplūdumu labajā plecā. Nākamjā mastā, neveiksmīga šāviena rezultātā, cits savainots alnis aizgāja. Tā kā savainotu dzīvnieku nevar tā vienkārši laist prom, to turpina meklēt. Jau melnā naktī Prapis, kas vairs nevarēja paiet, kopā ar medniekiem tomēr alni atrada, bet ar to viņa spēki bija galā. Sasperts, pārguris un izmežģītām locītavām viņš vairs nevarēja paiet, bet ar visu to, spēja uz vietas noturēt savainoto alni lielāko dzīvnieku Latvijas mežos. Mednieki pēc tam uz rokām iznesa Prapi no meža, atnesa mājās un teica, ka nekad tādu suni nav redzējuši. Aļņa spēriena sekas Prapis juta turpmākās divas nedēļas, bet viņa teicamo fizisko formu raksturo fakts, ka milzīgā hematoma (asinizplūdums) uzsūcās un nebija jāoperē. Parasti šādos gadījumos asinizplūdumus operē, jo lieli asiņu recekļi neuzsūcas, sākas iekaisums un asins saindēšanās, kas noved pie letālām sekām.  

Takšu neatlaidību labi raksturo jenotu (pareizais nosaukums jenotsuns) medības. Ar ko gan jenoti ir tik slikti? 1948. gadā tos ieveda introducēšanai mežos un tiem pārāk Latvijā iepatikās ideāls klimats. Jenoti aprij putnu olas, apkož mazos zaķēnus, putnus, kas perē uz zemes un, dzirdēti gadījumi, ka uzbruk pat jaundzimušiem stirnēniem. Tāpēc mēs tik reti redzam zaķus un irbes. Jenoti, tāpat kā lapsas, pārnēsā visas iespējamās slimības, ieskaitot kašķi un trakumsērgu. Ēd arī maitu, tai skaitā, savus beigtos sugasbrāļus. Minēto apstākļu dēļ ir bīstami mājdzīvniekiem, kas nonāk ar tiem saskarē, tai skaitā, medību suņiem. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc suņiem, tai skaitā, medību suņiem, obligāti jābūt vakcinētiem pret suņu mēri, trakumsērgu, utt.

Tā kā takši ir alu suņi, tie azartiski lien alās, izrok un notur jenotus uz vietas, lai arī pašiem bieži tāpēc tiek saplēsts purns, ausis un krūtis. Jenoti parasti dzīvo āpšu vai lapsu alās, un āpsis ir apveltīts ar pamatīgiem zobiem un nagiem. Bet takšiem ar viņu drosmi un neatlaidību padod tik tādu priekšā! Diemžēl ir bijuši gadījumi, kad taksis iet bojā, nosmokot jenotu (āpšu) alās, jo āpsis aizrok ciet vienīgo izeju no alu labirinta. Ja saimnieks no augšas nedzird, kur tieši suns zem zemes alās rej (lai pēc tam izraktu ārā suni kopā ar jenotu), viņš tam nevar palīdzēt, jo alu labirinti pazemē ir ļoti plaši. 

Prapim un Rapsim, tandēmā strādājot, tā lieta ir vienkāršāka. Tiek atrastas alas un jenoti. Prapis, kā vecākais, lien alā un dzen jenotus ārā. Pie izejas gaida Rapsis. Un tad par abiem viens jenots tiek turēts, kamēr atnāk saimnieks (saimniece) un noņem visus no trases. Dažkārt abi takši alās ņemās visu dienu. Trakākais ir tas, ka izklaides jenotu alās sekmīgi tiek mācītas biežam ciemiņam mūsmājās bīgla jaunkundzei Frīdai salīdzinoši liela auguma dzinējsunim ar garām kājām (kas ir iesprūšanas risks!). Bija reizes, kad Frīda un Prapis pazuda uz pusi dienas. Tikai pēc Frīdas specifiskā bīgla iegaudojiena, spēju mežā viņus abus atrast. Skats, ko ieraudzīju, bija meklēšanas vērts. Prapis, ielīdis alā, ar purnu grūda jenotu ārā, jenots kārpījās atpakaļ alā, bet Frīda vilka jenotu aiz astes ārā. Un tā viņi bija stīvējušies stundām…

Medību suņu apmācība ir ļoti plašs temats, par ko skaidrība ir tikai personām, kas reāli ar suņiem darbojas mežā, tāpēc vēl plašāks tēmas izklāsts nesekos, būs jau gana...

Jāpiebilst vien tas, ka taksis savu medību prasmi mežā sāk parādīt apmēram no 1,5 līdz 2 gadu vecumam, tāpēc jaunākiem suņiem nevajag pārmest, ka viņš nedara to vai ko citu. Darīs visu, tikai pacietību! Varbūt kāds nepiekrīt šeit paustajām atziņām, tāpēc gribētu uzsvērt, ka minētais ir tikai mans subjektīvais viedoklis un personīgā pieredze ar 3 medību suņiem.

Medībās notiek arī ne mazums amizantu gadījumu.

Piemēram, kad Rapsis bija mazs, viņš rudeņos ne par ko negribēja peldēt pāri grāvjiem mežā. Medībās dzinēji, ar pūlēm pāri slideniem kokiem šķērsojuši grāvi, kuros ūdens līdz kaklam, regulāri bija spiesti šķērsot šo grāvi vēl divas reizes pēc Rapša un atkal atpakaļ, jo suns sēdēja uz grāvja kantes, bļāva nelabā balsī un ne par ko negribēja slapināt ķepas. Pamēģiniet ar rūcošu suni azotē šķērsot grāvi, balansējot uz slidena baļķa…         

Vai arī pēc kāda masta ziemā suņi tiek ielaisti mašīnā sasildīties. Rapsis tik ilgi mīcās pa sēdekļiem, rokturiem un pogām, kamēr nostrādā centrālā atslēga un mašīnas īpašnieks paliek ieplestām acīm 20 grādu salā ar aizslēgtu mašīnu ceļa vidū, atslēgām auto salonā un Rapsi, kas nevar saprast, kāpēc visi sadrūzmējušies aiz logiem blenž uz viņu. Medniekiem toreiz bija liels kreņķis, kā dabūt mašīnu vaļā… Rapsis gan nebija vakarējais - situāciju saprata. Kad mašīna tika atmūķēta, zemu pieplacis, ausīm plandot, traucās uz mežu, kamēr īpašnieks nomierinājās.

 

Nobeigumam... 

Ja kādam bija pacietība izlasīt visu līdz šai vietai, laikam ir skaidrs: taksis tā ir diagnoze. Man ir neizsakāmi paveicies, ka šo diagnozi esmu apvienojusi ar savu vaļasprieku un savos suņos redzu patiesus draugus. Jūs jau zināt cilvēkam cilvēkam cilvēks. Bet ar suni ir citādi tā ir savstarpēja bezkompromisu uzticība. Tu vienkārši tici šīm attiecībām, zini, ka tās nekad nebeigsies un ar to pats topi labāks. Šīm attiecībām ir arī atgriezeniskais efekts. Kā teica kāds labs paziņa suņi labi zina sava saimnieka vērtību.

Tāpēc priecājos par katru, kam ir suns. Par katru, kam ir taksis. Jo taksis ir īsts brīnums. Tikai ar ķepiņām.

 Iveta Dubure-Ārgule


    © Takšu portāls, Anno 2009