Kā saradināt suni ar jaundzimušo

Ir tik patīkami, ja ģimenē valda mīlestība, miers un harmonija. Taču ne vienmēr viss izvēršas tik gludi, kā nereti tiek rādīts filmās vai attēlots iestudētās fotogrāfijās, kur suns ar bērnu jau kopš viņa piedzimšanas kļūst par nešķiramiem draugiem uz mūžu. Ikviena jauna ģimenes locekļa ienākšana mājās – neatkarīgi no tā, vai tas ir mazs cilvēciņš vai dzīvnieks, ir jauna un vēl nebijusi pieredze mums visiem. Šajā rakstā vēlos pastāstīt, kā mums izdevās bērniņu integrēt ģimenē, kurā jau gandrīz 10 gadus vienīgie un lutinātie mīluļi ir divi taksīši – Skipers un Kūpers.

Jau gaidot bērniņu, abi suņi allaž bija blakus, jo īpaši Skipers, kurš nereti mēdza gulēt, galvu uzlicis uz mana vēdera. Nevienu brīdi man neradās bažas par to, ka suņi varētu mazo nepieņemt jeb būt pret viņu agresīvi vai pārlieku greizsirdīgi. Bet to, kā būs patiesībā, sapratu, ka uzzināsim tikai tad, kad pārvedīsim mazo mājās. Šajā ziņā mēs visi bijām iesācēji, bez iepriekšējas pieredzes ar jaundzimušajiem.

Pienāca ilgi gaidītā diena, kad, satraukuma pilni, devāmies uz slimnīcu sagaidīt savu dēliņu. Arī suņiem šis bija pārdzīvojums, jo viņi uz nedēļu tika aizvesti padzīvot pie maniem vecākiem, kamēr mēs dzemdību nodaļā pavadījām vairākas dienas un pēc tam arī dažas dienas mājās, kamēr "atguvāmies" pēc lielā notikuma. Suņiem, protams, nebija skaidrs, kāpēc mēs viņus tik ilgi esam atstājuši ciemoties un nebraucam viņiem pakaļ. Taču beidzot arī šī diena pienāca un suņi tika pārvesti mājās...

Jaunas smaržas, iepriekš nedzirdētas skaņas – Skipera un Kūpera prieks par atgriešanos mājās mijās ar manāmu satraukumu un neizpratni. Nezinot suņu reakciju, nolēmu lieki neriskēt un ļaut viņiem aprast ar jauno situāciju attālināti jeb – vērojot no malas, uzreiz nelaižot tiešā kontaktā ar bērnu. Pie mūsu guļamistabas durvīm bija nolikta "barjera", lai suņi tur netiktu iekšā un mazo nenobiedētu, ja nu pēkšņi sāktu riet, bet tajā pašā laikā durvis bija vaļā un viņi varēja sēdēt un vērot. Taču vienu reizi gan ielaidām izošņāt istabu. Vēl tagad atceros Kūpera "trako" skatienu: "Kas tas jums tur par dzīvnieciņu?" Abi suņi, degunus izslējuši, ostīja gaisu, taču tā arī nesaprata, kas tas tāds tur ir... Šeit gribētu piebilst, ka ir muļķīgi uzskatīt un gaidīt no suņa, lai viņš saprot, ka tas ir jūsu bērns un ka viņš to uzreiz iemīlēs tikpat stipri kā vecāki. Ticiet man – suns nesaprot un nezina, ka tas ir bērns, kuru pirms pāris dienām piedzemdēju. Pēc viņu sejas izteiksmēm bija skaidrs – mums ir jauns "mājdzīvnieks", kurš savādi smaržo un izdod dīvainas, līdz šim nedzirdētas skaņas.

Pirmās dienas suņi bija ļoti nemierīgi, jo reaģēja uz katru bērniņa izdoto skaņu – uzreiz skrienot pie guļamistabas durvīm skatīties un klausīties, kas tur notiek. No durvīm prom nebija dabūjami – sēdēja tur kā pielīmēti un smilkstēja. Jo īpaši "sāpīgi" bija Kūperam, kuram līdz ar bērniņa ierašanos bija "jāizvācas" no mūsu guļamistabas, kurā viņš līdz šim ar mums kopā gulēja vienā gultā. Šāds lēmums tika pieņemts, jo arī mūsu gultā uzturējās bērniņš, tāpēc vismaz sākumā lieki riskēt negribēju, guldot blakus arī suni, no kura, protams, gultā allaž tika atstātas spalvas un smiltis (lai arī cik rūpīgi taksim netika slaucītas kājas pēc katras pastaigas). Tāpēc Kūperam, lai cik tas arī "nežēlīgi" neizklausītos, nācās pārcelties gulēt viesistabā uz dīvāna, kas, viņaprāt, bija netaisnības kalngals, par ko taksis turpināja cīnīties un protestēt vēl nedēļas garumā, katru nakti nākot un smilkstot pie mūsu istabas durvīm. Mums visiem sākums nebija viegls. Taču pie visa pierod – līdzīgi kā mēs pieradām naktī celties vairākas reizes, lai aprūpētu un pabarotu bērniņu, arī Kūpers pēc nedēļas samierinājās ar gulēšanu blakus istabā. Kā nekā, turpat blakus gulēja arī Skipers.

Gāja dienas, un suņi kļuva aizvien mierīgāki un, šķiet, sāka samierināties un aprast ar jauno situāciju. Nolēmu, ka laiks spert nākamo soli un ļaut viņiem ar mazo iepazīties nedaudz tuvāk. Turot dēliņu rokās – satītu sedziņā, apsēdos uz dīvāna. Suņi, protams, uzreiz bija klāt, ostīja sedziņu, centās izzināt arī to, kas slēpjas zem tās, taču tuvāk nelaidu, ļaujot apostīt tikai pašu sedziņu. Īpašu interesi par mazo izrādīja tieši Skipers. Laikam ejot, Kūpers vairs neskrēja pie durvīm, reaģējot uz katru vismazāko skaņu, taču Skipers gan – sadzirdot mazo balstiņu, uzreiz steidzās skatīties. Viņš varēja stundām ilgi sēdēt un vērot. Katrā nākamajā tiešā kontakta reizē ļāvu Skiperam apostīt arvien vairāk – sākumā bērna kājiņu, tad rociņu. Pie sejas gan vēl nelaidu klāt. Kūpera nostāju īsti vēl nevarēju saprast, likās, ka viņš vēl aizvien domā, ka mums mājās tagad ir kaķis, tāpēc ostīt mazo vēl nelaidu. Kamēr Skipers mums abiem ar vīru staigāja pakaļ ikreiz, kad mazais tika nēsāts uz rokām, vannots vai ratiņos vizināts. Visur taksis "asistēja" un bija blakus. Kad sēdēju uz dīvāna, Skipers uz sedziņas allaž centās uzlikt galvu un gulēja cieši blakus. Sapratu, ka viņš mazo ir pieņēmis un ir gatavs iepazīties vēl tuvāk...

Pagāja vēl nedēļa, pusotra un redzēju, ka arī Kūpers uz mazo reaģē jau pavisam mierīgi, adekvāti un, ka arī viņš ir gatavs apostīt mazo no galvas līdz kājām. Un kādā no reizēm viņš nolaizīja mazajam "brālītim" rociņu – tas bija tik mīļi! Suņi bija pieņēmuši jauno ģimenes locekli.

Pēc visa piedzīvotā un novērotā, varu teikt tikai vienu – galvenais ir neko nesasteigt un komunikāciju starp suni un bērnu veidot pakāpenisku un neuzbāzīgu. Nebūt nav uzreiz jādod sunim ostīt bērna drēbītes, vai pats bērns, jo bērna smarža tāpat ir mājās un suns to jūt. Tāpat, neatkarīgi no suņu šķirnes, ieteiktu neriskēt un uzreiz nebāzt sunim bērniņu sejā, gaidot, ka viņš to ar sajūsmu sāks laizīt, jo nav iespējams 100% paredzēt suņa reakciju, viņš ir un paliek dzīvnieks, un reaģēs tā, kā konkrētajā situācijā uzskatīs par pareizu. Svarīgi ir vērot un arī "pazīt" savu suni – gan pēc viņa uzvedības, gan ķermeņa valodas, lai saprastu, kad vēl ir par agru un kad jau ir pienācis īstais brīdis – sapazīstināt tuvāk ar jauno ģimenes locekli. Saimniekam ir jāspēj paredzēt suņa uzvedība un jādomā vismaz trīs soļi uz priekšu.

Diemžēl nav mazums gadījumu, kad viss nenorit tik gludi kā mūsu gadījumā un suns bērniņu nepieņem. Pieņemu, ka vairumā gadījumu tas notiek tieši saimnieku pieļauto kļūdu dēļ. Vai nu iepazīšanās process tiek sasteigts un sunim draudzība tiek "uzspiesta", kad viņš vēl ne tuvu nav gatavs (kā arī mūsu gadījumā – Kūperam bija vajadzīgs vairāk laika), vai arī saimnieki nezina zelta likumu – NEKAD neatstāt suni un bērnu bez uzraudzības pat ne uz sekundi, pat ja suns ir izteikti draudzīgs. Jūs nevarat zināt, kā viņš reaģēs, palicis viens ar mazo. Tāpat jāatceras, ka arī sunim jāvelta uzmanība un nedrīkst viņu atgrūst vai nelikties ne zinis. Tāpēc ik dienas cenšos atrast laiku, lai samīļotu savus suņus un veltītu viņiem uzmanību, liekot saprast, ka viņi joprojām ir un vienmēr būs mūsu mīluļi, ka nekas šajā ziņā nav mainījies. Pretējā gadījumā var sākties arī diezgan aktuāla problēma – ka suns bērnu nepieņem aiz pārlieku lielas greizsirdības.

Uzskatu, ka ļoti būtiska nozīme šajā saradināšanas procesā ir arī tam – cik suns ir vai nav apmācīts un socializēts, lai varētu viņu kontrolēt. Jo vairāk suns ticis socializēts jau kopš bērnības, jo vieglāk viņš spēj pieņemt ikvienu jaunu situāciju. Kamēr bērniņš vēl ir ļoti maziņš, vēl aizvien neļauju suņiem pēc savas patikas iet bērnam klāt, laizīt, ostīt vai strauji tuvoties, apturot viņu rīcību ar vārdiem: Atpakaļ! Neaiztiec! Vietā! u. tml. Jo arī aiz lielas mīlestības suns var bērnu pārbiedēt ar savu rīcību – strauju tuvošanos, lēkšanu vai riešanu. Bet, ja suns neprot izpildīt elementārās komandas un neklausa saimnieka teiktajam, tad gan varētu rasties problēmas un saradināšana prasītu daudz vairāk pūļu un laika. Tāpēc pirms suņa pielaišanas pie jaundzimušā der izvērtēt to, cik lielā mērā spēsiet suni nokontrolēt. Šaubu gadījumā suni iesākumā ieteicams turēt pie pavadiņas.

Jau pagājuši divi mēneši, kā mūsu ģimenē ienāca mazais Kristers un varu būt tikai gandarīta par savu taksīšu uzvedību. Pārmaiņas uz viņiem ir atstājušas tikai pozitīvu ietekmi. Kūpers ir kļuvis patstāvīgāks – bez protestiem tagad var gulēt arī citā telpā. Ja agrāk ierējās visai bieži, tad tagad suņi mājās tikpat kā nerej, it kā paši apzinoties, ka vairs nedrīkst trokšņot. Ir kļuvuši patstāvīgāki un pieņēmuši faktu, ka dažreiz pastaiga vai ēdienreize var aizkavēties sakarā ar bērniņa dienas režīmu.

Bet šis ir tikai pats sākums. Kā mums veiksies turpmāk – rādīs laiks. Vēl jau priekšā periods, kad mazais sāks rāpot un vēlāk – staigāt. Tad turpināsim dalīties savā pieredzē un atklājumos.

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009