Caur ērkšķiem uz zvaigznēm!

Desmit mēneši, vairāk nekā deviņi tūkstoši kilometru ceļā – cauri rudens miglai, ziemas tumsai un pavasara vējiem, caur ērkšķiem uz zvaigznēm – pretī savam sapnim, pretī kinologa diplomam...

Man šajā ziņā ļoti paveicies ar ģimeni – jau kad piedzimu, suns ģimenē bija un ir bijis vienmēr. Nemaz nezinu, kā tas ir – dzīvot bez suņa. Jau kopš agras bērnības suņi mani vienmēr ir saistījuši – glaudīju katru uz ielas sastapto, neatkarīgi no viņa izmēra – vai tas bija kokerspaniels vai dogs – nespēju nevienam vienaldzīgi paiet garām. Bērnībā man bija bailes no tā, ka izaugšu un suņi mani vairs neinteresēs, taču ar gadiem šī interese tikai pieauga.

Jau pirms vairākiem gadiem uzzināju, ka Latvijas kinoloģiskā federācija rīko kinologu kursus, kas sevī apvieno man saistošas un interesējošas tēmas. Aizsūtīju savu pieteikumu, taču finansiālu apsvērumu dēļ to vēlāk atsaucu un tā atliku gadu no gada, līdz beidzot saņēmos, jo šī doma man vēl aizvien nelika mieru.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka šie kursi ir lietderīgi tikai un vienīgi suņu audzētājiem, izstāžu ekspertiem vai treneriem. Taču varu pavisam godīgi atzīt, ka, piesakoties kursiem, nebiju šādu mērķu vadīta. Protams – nekad nesaki nekad! Var jau būt, ka kādā jaukā dienā uznāks dullums un atvēršu savu suņu skolu, taču šobrīd par to runāt pāragri. Neesmu cilvēks, kas kāroja iegūt diplomu tikai ķeksīša pēc, jo man tiešām bija vēlme mācīties un iegūt noderīgas zināšanas. Uzskatu, ka arī jebkuram parastam suņa īpašniekam būtu kaut nedaudz jāpārzina suņa anatomija, fizioloģija, eksterjers un zoopsiholoģija, lai spētu labāk izprast suni un nepieļautu dažādas rupjas kļūdas suņa audzināšanā, apmācībā un jo īpaši – selekcijā.

Lai gan kopā ar suņiem esmu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, manas zināšanas par kinoloģiju līdz šim bija diezgan virspusējas. Daudz ko biju iemācījusies no savas pieredzes, kā arī izlasītās literatūras. Taču vēlējos šo tēmu apgūt padziļinātākā un profesionālākā līmenī, lai iegūtās zināšanas pielietotu ne tikai saskarsmē ar saviem suņiem, bet arī spētu sniegt noderīgus padomus citiem suņu īpašniekiem – iesācējiem.

Daudziem varbūt ir maldīgs priekšstats par šo diplomu – ka jau nākamajā dienā pēc kursu beigšanas var doties strādāt. Taču patiesībā šis ir tikai neliels ievads jeb pamatzināšanas kinoloģijā, uz kā bāzes var mācīties tālāk. Neatkarīgi no tā, vai ir vēlme kļūt par izstāžu ekspertu vai apmācību treneri, ir vēl vairāki gadi nopietni jāmācās un jāstažējas, lai iegūtu atbilstošo kvalifikāciju. Principā – ir jāmācās visu turpmāko dzīvi. Jo tikai iegūstot aizvien jaunu pieredzi, mēs kaut ko iemācāmies.

Biju dzirdējusi atsauksmes no iepriekšējo gadu studentiem, ka jāmācās būs daudz un nopietni. Tas nu manām pa 10 gadiem "iesūnojušajām" smadzenēm bija gana liels pārbaudījums. Reti kuras brīvdienas nepavadīju pie mācību materiāliem. Mācību procesa ietvaros bija jāveic arī dažādi praktiskie mājas darbi kā, piemēram, suņu barības sastāva analīze, jāpēta kādas konkrētas suņu šķirnes krāsu ģenētikas īpatnības, jāvērtē eksperta darbs izstādē, kā arī suņu un saimnieku savstarpējā sadarbība apmācību laukumā. Un vēl, un vēl... Pat grūti uzskaitīt visu, kas tik pa šiem 10 mēnešiem netika darīts. Tas patiešām prasīja lielu gribasspēku, laiku un darbu, kas ne visiem izrādījās pa spēkam. Klātienes grupā studēt uzsākām 21 cilvēks, bet jau pēc pāris mēnešiem 1/3 daļa bija "atbirusi". Taču ir īpašs prieks par tām meitenēm, kuras izturēja līdz galam, nokārtojot visas ieskaites un arī gala eksāmenu.

Esmu ieguvusi vērtīgu pieredzi un noderīgas zināšanas, lai spētu sniegt padomus suņu saimniekiem, kuri nonākuši dažādās problēmsituācijās, kas skar suņa audzināšanas, veselības, barošanas u. c. svarīgus jautājumus. Ja pirms kinoloģijas kursu apmeklēšanas man nebija tāda konkrēta mērķa – ko darīt pēc diploma iegūšanas, tad šobrīd arvien vairāk sāku apzināties to, ka vēlos palīdzēt citiem. Palīdzēt padarīt harmoniskākas cilvēka un suņa savstarpējās attiecības.

Zināšanu trūkuma dēļ cilvēks bieži vien neizprot suni, tā ķermeņa valodu un nepārprotamos signālus. Nereti cenšamies suni pārcilvēciskot, taču suns neuztver lietas kā cilvēks, bet gan kā suns. Un, ja vien viņam nav savlaicīgi iemācīts, kā uzvesties sociālā vidē, viņš uzvedīsies tā, kā uzskatīs par pareizu, tā, kā viņam konkrētajā brīdī liks rīkoties instinkts. Jo pilnīgi normāla suņa uzvedība ir, piemēram, riešana, gaudošana, graušana vai teritorijas iezīmēšana, kas mums nereti var likties nepieņemami un traucējoši.

Mani ļoti interesē zoopsiholoģija, kā arī suņu uzvedības īpatnību pētīšana un izzināšana, lai spētu atrisināt dažādas uzvedības problēmas. Ar to arī vēlos saistīt savu nākotni, iedvesmojoties no pasaulslaveniem dzīvnieku uzvedības speciālistiem. Tas man ir ļoti saistoši arī pašai priekš sevis – saprast, kāpēc un kā maniem suņiem radušās vienas vai otras uzvedības problēmas, un kā tās novērst.

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009