Suns, kurš nozaga manu sirdi...

Apjausma, ka taksis – tā ir mana šķirne uz mūžu, atnāca tikai pēc zināma laika – teju 10 gadiem, kopš manā dzīvē ienāca pirmais šīs šķirnes pārstāvis. Jāatzīst, ka pa šo laika posmu ir gājis visādi. Ir bijuši brīži, kad dusmu iespaidā (kad suns bija kaut ko sastrādājis) nosolījos sev vairāk gan nevienu taksi neņemt. Taču nepagāja ne pāris gadi, kad man jau viņi bija divi... Neskatoties uz takšu brīvdomātāja – cīnītāja garu, esmu iemācījusies ar viņiem sadzīvot, sajust un izprast viņu vajadzības, kuras patiesībā ir gaužām pieticīgas. Pēc visa līdz šim kopā piedzīvotā esmu nonākusi pie atziņas, ka taksis manā dzīvē būs vienmēr.

Tā arī līdz galam neesmu atklājusi, kur tieši slēpjas takša fenomens, jo vienaldzīgo nav. Ir cilvēki, kuriem kaut kādu apsvērumu dēļ mājās nekad nebūs šī suņa, un ir otri, kuru sirds izkūst no tā vien, kad uz ielas visā savā godībā un krāšņumā, mazās kājeles braši vicinādams, tev pretī soļo takšelis. Es piederu pie otriem, jo man patīk spilgtas un apbrīnas vērtas personības. Tādu domu gājienu, kāds ir taksim, līdz šim neesmu redzējusi nevienā citā suņu šķirnē un man ir bijusi darīšana ar daudzām. Ne velti radies teiciens: "Ir suņi un ir TAKŠI..." Un tas nav viens un tas pats.

Ar katru nākamo suni esmu iemācījusies un atklājusi kaut ko jaunu priekš sevis. Ja arī sunim rodas kādas uzvedības problēmas, vainot var tikai un vienīgi sevi, jo, acīmredzot, nav darīts viss iespējamais, lai tā nenotiktu. Mani nebiedē aizvien jauni "izaicinājumi" un pārbaudījumi, jo pēdējo 10 gadu laikā, kopš man ir takši, arī zināšanu "bagāža" un izpratne par suņiem ir krietni pieaugusi. Pateicoties saviem takšiem, esmu ieguvusi vērtīgu pieredzi un tieši viņi ir mani motivējuši interesēties, izprast, lasīt, mācīties, nonākot pat līdz kinologa diplomam.

Lai arī jau kādu laiku mūsu ģimenei ir pievienojies arī citas suņu šķirnes pārstāvis, tomēr skaidrs ir viens taksis ir nozadzis manu sirdi uz mūžu!

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009