Laimīgie stāsti

Takšu portāls meklē aizkustinošus dzīvesstāstus par izglābtiem taksīšiem – dzīves pabērniem, kurus liktenis nav lutinājis. Lūgums atsaukties to taksīšu īpašniekus, kuri devuši pajumti un ģimenes mīlestību kādam nelaimē nonākušam taksītim (uz ielas atrastam, pamestam, no patversmes adoptētam). Info par jūsu laimīgo satikšanos, kā arī suņa dzīvestāstu lūgums sūtīt uz e-pastu: taksu.portals@inbox.lv


Nav svarīgi – pirkts audzētavā vai paņemts no ielas – suns ir tas, kas mūsu dzīvē ienes prieku un parāda to, ka patiesībā pilnai laimei vajag tik neizsakāmi maz... Suns spēj "atkausēt" pat vissaltākās sirdis, atvērt tās mīlestībai, labestībai un cilvēcībai.

Turpinājumā daži laimīgie stāsti par pamestajiem un nodotajiem, kuriem tika dota otra iespēja nodzīvot garu un laimīgu mūžu kopā ar mīlošu ģimeni. Par to, kā suns spēj iedvesmot labiem darbiem arī pēc tam, kad jau devies prom uz citiem medību laukiem. Nekas jau nebeidzas – katras beigas ir sākums kaut kam jaunam...

Vita Niedre

Dzīvoju Koknesē, un jau laiciņu interesējos par to, kā varētu tikt pie taksīša. Vienā jaukā, saulainā septembra dienā piezvanīja man bijušais kaimiņš un informēja par to, ka viņa mājas ceļa galā esot pamesta takšu meitenīte. Braucu skatīties, ar domu – ja mums abām izdosies atrast kopīgu valodu, tā būs mana meitene. Izkāpu no mašīnas, piegāju klāt. Viņa tobrīd likās ļoti aizņemta ar kaula graušanu. Taču, tiklīdz apsēdos viņai blakus, tā manu seju nomazgāja gara un slapja mēle. Tā mēs viena otru atradām. Aizbraucām pie vetārsta, sunīte izrādījās veselīga, tobrīd apmēram gadu veca. Nosaucu viņu par Rondu, jo tajā naktī, kad atvedu sunīti mājās, nosapņoju, ka tā viņu sauc. Ronda visticamāk bija dzīvojusi ģimenē, kurā bija bērni, jo viņa tos ļoti mīlēja.

Ja Rondinieku – tā mēs ikdienā viņu saucām – paņēmām līdzi uz mežu ogot, tad atlika vien skatīties, kur viņa ēd ogas, jo tur tās vienmēr bija lielākas un gatavākas.
Roku rokā, vai pareizāk sakot – ķepu ķepā kopā nodzīvojām 15 gadus. Jau pagājuši divi gadi, kopš Rondiņas vairs nav. Bija jau palikusi pakurla un pagalmā paskrēja zem mašīnas.

Varu teikt tikai to, ka tādu suni es gribētu dzīvē satikt vēlreiz, jo riebīgākas, nepaklausīgākas, mīļākas un varonīgākas (dvēselē bija rotveilers) par viņu nebija nevienas. Pat tagad rakstot, asaras birst...

Tagad jau mūsu ģimenē ir ienākusi jauna – garspalvainā miniatūrā taksenīte vārdā Ķepa, īstajā vārdā Gertruda of Fortis, taču šai meitenei pietrūkst īstas takša spītības...


Irēne Hermane

2002. gada 27. aprīlis. Mans izmisīgais sauciens: "Braucam prom, tas nav taksis!" atskanēja par vēlu. Vīrs ar suni pavadā Stūrīšu ielā mūs jau bija pamanījis un, kur spruksi, kāpām vien no mašīnas laukā un gājām klāt. Laikraksta "Diena" sludinājumā teiktais par Šmerļa mežā pieklīdušo garspalvainā takša meiteni, kuru atdos labās rokās, īsti neatbilda faktiski redzamajam. Jā, kaut kur senčos garspalvainais taksis tai noteikti ir bijis, bet, tā kā viss jau bija norunāts, nekas cits neatlika, kā to kucīti paņemt.

Pa ceļam uz jaunajām mājām sunīte tika pie vārda Klementīne, jo tāda nu bija kalendārā vārda diena 27. aprīlī. Pēc atbraukšanas mājās man vajadzēja darba lietu dēļ uz dažam stundām aiziet no mājas, un tad bija sācies īsts tracis, Klementīne šausmās kliedza un brēca, leca gar durvīm un logiem, bet, kad es pārnācu mājās, metās man klāt trīcēdama, līdz beidzot iestājās miers un klusums. Kopš tā brīža mums abām laime bija pilnībā!

Mūsu Klementīne – Tīna, Tintiņa, Tintukiņš ar visām četrām kājām "iekāpa" sirdīs visiem mūsmāju iemītniekiem, suņu meiteni mīlēja pat tie, kam suņi kā tādi vispār nepatika. Tintiņa bija ļoti gudra sunīte, kas bezgala mīlēja cilvēkus un visus citus mūsmāju dzīvniekus. Viņa izaudzināja un ar pupu izbaroja divus kaķus – melno Henriju un blondo Maurīciju, no visas savas suņa sirds gādāja un rūpējās par no veikala priekšas savākta "kastrētā" runča Julināna, kas vēlāk izrādījās grūsna kaķenīte Jūlīte, četrām kaķmeitiņām, mazgāja tām dupsīšus un masēja vēderiņus, kaķenītei tikai atlika bērnu barošana, pārējais bija sunītes ziņā.

Protams, pastrādāto blēņu un palaidnību saraksts tik azartiskam sunim bija ļoti garš... Sākot ar pirmajā pavasarī trīsreiz "pārstādītajām" dālijām un beidzot ar citiem dižiem dārza "darbiem" – sapostīta siltumnīca, medījot ūdensžurkas, raktas un pārraktas liliju un tulpju dobes, sniegavīram "atņemta" slota, daži īpaši nīsti un tāpēc iznīcināmi spilveni, mājas remontnvīriem aktīvi palīdzot, laukā nesti un sētā izmētāti darba rīki, izpurinātas skrūves un naglas, papluinītas tapetes utt. Bet viņai viss tika piedots.

Tintiņas ēdelība bija milzīga! Laikam jau savā bērnībā bijusi ne visai labi barota. Viss, kas nebija pietiekami augstu nolikts, ātri vien nonāca uz Tintiņas kārā zoba, ar 1 kg smago torti Tīna tā tika galā dažās minūtēs, un pat slikta dūša pēc tam nebija. Toties ne tik labi veicās pēc 13 cepšanai sagatavoto speķa pīrādziņu "nosperšanas" un aprīšanas – vēlā vakarā braucām meklēt vetārsta palīdzību.

Katru gadu 27. aprīlī mūsmājās bija pirmais pavasara pikniks – Tintuka vārda dienā tika aicināti viesi, dārzā klāts viesību galds, gatavots šašliks un cepta torte ar uzrakstu "Klementīne". Un visi četri mājas mīluļi tika sapucēti – dāmas greznojās ar bantēm, sētas vilciņam Fridolīnam tika kaklasaite, Maurīcijam, kā jau smalkam kaķu kungam – tauriņš. Ballīte vienmēr bija izdevusies, visi izsmējušies un izpriecājušies no sirds.

Diemžēl, šogad Klementīnes vārda dienu nosvinējām pēdējo reizi. Solītā gada vietā pēc otrreizējās audzēja operācijas mūsu mīļais Tintukiņš noturējās pusotru gadu un 28. maija naktī pārcēlās dzīvot uz mākoņa maliņas. Divpadsmit gadus, vienu mēnesi un vienu dienu sunīte mums dāvāja savu milzīgo beznosacījumu mīlestību, azartisko dzīvesprieku, bija īsts labestības un prieka avots.

Un nu par mūsu mīļā Tintukiņa pēdējo labo darbu...

Dažas dienas pirms Klementīnes aiziešanas pie mums ciemojās mana draudzene Nellija un pastāstīja, ka viņas brāļa taksis Maksis ir nonācis dzīvnieku patversmē "Mežavairogi". 29. maija rītā es, asaras rīdama, zvanu uz patversmi, ka gribu sev taksi Maksi, taču viņš jau bija apsolīts citam cilvēkam. Laikam izklausījos tik sabēdājusies, ka patversmes vadītāja Danute, mani mierinot teica, ka vēl pie viņiem ir viens taksīšu metiens... Nu man tik to vajadzēja padzirdēt! 31. maijā kopā ar meitu braucām skatīties, un, protams, mājās atbraucām ar mazu, mīļu un bezgala skaistu marmora krāsas takšveidīgu kucēnu, kurš tika pie vārda Petronellis. Nellis, Nellītis, nu gluži kā mana draudzenīte Nellija, arī mīļvārdiņā saukta par Nellīti un viņa tika Petroneļļa "krustmātes" godā.

Dārza ballītes musmājās turpmāk tiks rīkotas 31. maijā par godu tam, ka šajā dienā mēs sākām jaunu un skaistu dzīvi kopā ar Nellīti, un Tintuks to noteikti akceptē, jo viņa pati bija savulaik "bomzītis", kuru no ielas paņēm labi ļaudis un atdeva to mums. Nellis ir Latgales puika. Viss takšu metiens bija nonācis "Mežavairogu" Latgales filiālē un vēlāk pārvests uz Ķekavu. Vārdu sakot, viss notika tā, kā tam jānotiek. Ja Tintiņa nomirtu dažas dienas ātrāk, man pat prātā neienāktu zvanīt uz patversmi, bet – ja dažas dienas vēlāk, mazie taksīši jau visticamāk būtu no patversmes adoptēti.

Mums ar Nelli ir pat sacerēts pantiņš, ar kuru mēs uzstājāmies no patversmes adoptēto suņu skatē Skonto hallē:

Esmu maziņš zibeņzellis, vārdiņš man ir Petronellis,

Dzīvoju es Daugmal’s "Zīlēs", te man’ visi vienmēr mīlēs!

Mani saimnieki ir labi, mīļi arī kaķi abi.

Lielam Frīdim pakaļ jožu, priecīgs viņam astē kožu.

Piedzimstot es kļuvu lieks, toties tagad – visiem prieks.

Lai jums visiem labi klājas, izdodas lai atrast mājas!

To arī novēlu – lai katram sunim ir savs cilvēks un savas mājas!


Linda Banga

Mūsu pirmā tikšanās notika 2012. gada martā pie takšu audzētājas, kur man bija jāizvēlas starp divām melnām, 6 mēnešus vecām takšu meitenēm – Fantu un Fēru. Toreiz mana izvēle krita par labu Fantai, kura augumā bija nedaudz mazāka, bet raksturā drošāka. Savukārt Fēra uz savām jaunajām mājām devās dažas nedēļas vēlāk.

Pusgadu vēlāk, "šķirstot" internetā sludinājumus, ieraudzīju, ka tiek meklētas jaunas mājas 13 mēnešus vecai takšu kucītei, kura fotogrāfijā ļoti atgādināja manu Fantu, arī vecums sakrita. Ķēru rokā telefonu un zvanīju. Protams, manas aizdomas apstiprinājās. Saimniecei esot jābrauc prom uz 3 mēnešiem uz Vāciju un neesot, kam suni atstāt. Sazinājos ar audzētāju, kurai izdevās saimnieci pārliecināt, ka suns pie manis būs drošībā, norunājām tikšanos un devos meitenei pakaļ. Piebraucu pie lepnas mājas, taču tālāk redzētais mani nošokēja... Durvis atvēra jauna sieviete, taču viņai rokās gulēja izģindis taksis – kauli un āda! Par suņa kondīciju neko neteicu, jo baidījos, ka viņa suni varētu nedot. Viņa atdeva suni ar norunu, ka pēc 3 mēnešiem to došu atpakaļ. Taču tajā pašā brīdī bija skaidrs, ka pie šī cilvēka Fēra atpakaļ nedosies.

Uz ielas viņa mēģināja apēst visu – cigarešu izsmēķus, izspļautas kožļājamās gumijas, nokritušas koku lapas. Visu, kas nebēga prom, viņa kampa un rija.

Nonācām mājās, kur pamazām sāku viņu barot, lai nav šoks kuņģim, jo nebija ne jausmas, kad viņa pēdējo reizi tikusi normāli barota. Veicot suņa apskati, konstatēju, ka viņai tikai gada vecumā ir nodiluši visi priekšējie zobi un ilkņi, kas lika domāt, ka varbūt taksenīte tika turēta pie ķēdes vai metāla būrī, no kura centusies izgrauzties. Ausis bija tik netīras, ka tajās varēja stādīt kartupeļus. Atliekot vetārsta apmeklējumu uz vēlāku laiku, turpināju pa mazām porcijām un bieži viņu barot, līdz konstatēju, ka kuņģis neko neņem pretī. Sākās neiedomājam vemšana, viss, kas tika apēsts, tādā pat izskatā nāca laukā. Jau pēc pāris stundām Fēra vairs necēlās kājās, sāka slēpties vistumšākajās, klusākajās vietās mājā, meklējot mieru, iespējams, vietu, kur netraucēti varētu nomirt. Sunim bija nepieciešama vetārsta palīdzība, bet bija nakts un pie ārsta nevarējām nokļūt. Visu nakti sēdēju viņai blakus un pa ēdamkarotei ik pa brīdim lēju mutē ūdeni, lai vismaz rītu sagaidītu.

Pirmajā vizītē pie vetārsta noskaidrojās, gadu vecā standarta taksene svēra nepilnus 7 kg (šobrīd viņa sver 9,5kg). Tik konstatēts kuņģa iekaisums un organisma atūdeņošanās. Uzsākām diezgan ilgstošu ārstēšanos. Reizēm šķita, ka paliek labāk, taču tad atkal kuņģis sāka streikot. Svarā viņa ņēmās ļoti lēni, vēl pusgadu pa ielu bija kauns iet, jo, varēju iedomāties, ka cilvēki padomāja, ka suni mērdēju badā.

Nu jau Fēra pie manis ir vairāk nekā 2 gadus, tiesa gan, ka vēl šodien cīnāmies ar diviem pagātnes rēgiem – negausīgo rīšanu un bailēm spēlēties. Divus gadus nodzīvoju ar domu, ka viņa vienkārši tāda ir – nespēlējas un viss. Nekādu interesi par rotaļlietām neizrādīja, labprāt parotaļājas ar citiem suņiem, paskatās, kā viņi skrien pakaļ bumbiņai vai spēlē virves vilkšanu, bet nekad nenāca iesaistīties. Līdz vienu dienu, kad spēlējos ar citiem takšiem, viņa pienāca un tā kā paņēma mutē mantu, taču tad pati sabijās un atlaida. Izvedu no istabas pārējos suņus un skatījos, kas nu būs. Jā, viņa nāca spēlēties – nedaudz pavilka virvi un tad atlaida, pieplakusi pie zemes, it kā sitienu gaidot. Atliek atskanēt kādam troksnim vai kādam skaļāk kaut ko pateikt, lai viņa ar nokārtu galvu lēnām lavītos prom.

Fēra man ir ne tikai dāvājusi savu bezgalīgo mīlestību un uzticēšanos, bet arī 7 kucēnus, kuri šī gada aprīlī svinēs savu gada jubileju. Arī dzemdēt viņa nespēja bez manas palīdzības. Diemžēl dzemdības bija smagas un nācās veikt ķeizargriezienu, pirmais kucēns gulēja nepareizi un iesprūda dzemdību ceļos. Turpmākais mēnesis pēc kucēnu nākšanas pasaulē arī bija vienīgais, kad redzēju viņu kā zvēru – savus kucēnus viņa sargāja ļoti, biju vienīgā, kas varēja kucēniem pieiet klāt. Taču pēc mēneša viņa atmaiga. Viņa bija ļoti laba mamma.

Suns ir gudrs, tas saprot, ka viņam ir palīdzēts un atdara labākajā veidā, kādā to spēj suņa sirds – ar nesavtīgu bezierunu mīlestību.


Sandra Švarca

2013. gada oktobrī bija apritējuši divi mēneši, kopš mūsu ģimene zaudēja vienu no saviem lolojmiem – taksīti Kusju, savulaik atrastu Mežaparkā.

Kādā drēgnā rudens dienā mans vīrs iebrauca pie attāla kaimiņa, lai aprunātos par malku ziemai, un ieraudzīja šokējošu skatu – pie pamatīgas būdas, ar vēl pamatīgāku ķēdi piesiets sēdēja īsspalvains takšuks. Uz vīra izrādīto sašutumu kaimiņš mierīgi attteica, ka suņuks pieklīdis un dzenājot pīles – tāpēc jāliekot pie ķēdes, lai netramdītu mājputnus. Lieki piebilst, ka nosalušais bēdu brālis momentā tika nokabinats no ķēdes gala un iebāzts azotē sildīties.

Mājās notika apspriede – es sliecos uz taksīša atdošanu Ķekavas dzīvnieku patversmei, taču vīrs kategoriski iebilda. To viņš darīja arī pēc tam, kad suņuks, palicis tikai ar saviem sugasbrāļiem mājās, noplēsa durvju aplodas. Es padevos, un no tā momenta nekas vairs netika ne grauzts, ne plēsts – varbūt puika protestēja pret iespēju nokļūt patversmē?

Salikām sludinājumus visās zināmajās interneta vietnēs un sākām gaidīt, kad atradīsies saimnieks. Neatradās... Taksītim tika dots vārds – Berimors, un viņš iekļāvās mūsu paprāvajā suņu saimē.

Laikam ritot esam sapratuši, ka mūsu Berimors jeb Berijs, iespējams, ir nonācis pie mums, lai mazinātu sāpes par iepriekš zaudēto taksīti. Esam ieguvuši jautrības, šķelmīguma un kūsājošas enerģijas kamoliņu, kurš prot sasmīdināt jebkurā momentā, dāvāt dzīvesprieku un samīļot.


    © Takšu portāls, Anno 2009