Laimīgie stāsti

Nav svarīgi – pirkts audzētavā vai paņemts no ielas – suns ir tas, kas mūsu dzīvē ienes prieku un parāda to, ka patiesībā pilnai laimei vajag tik neizsakāmi maz... Suns spēj "atkausēt" pat vissaltākās sirdis, atvērt tās mīlestībai, labestībai un cilvēcībai.

Turpinājumā daži laimīgie stāsti par pamestajiem un nodotajiem, kuriem tika dota otra iespēja nodzīvot garu un laimīgu mūžu kopā ar mīlošu ģimeni. Par to, kā suns spēj iedvesmot labiem darbiem arī pēc tam, kad jau devies prom uz citiem medību laukiem. Nekas jau nebeidzas – katras beigas ir sākums kaut kam jaunam...


Ieva Spandega

Mūsu stāsts aizsākās piecus gadus atpakaļ, kad mūsu ģimenē ienāca fantastiskā takšu kucīte Nora. Tā bija parasta darba diena, kad mana meita, atgriežoties no skolas, izkāpusi no autobusa, pamanīja pa šoseju skrienošu sunīti, kas steidzās pieturas virzienā. Kad sunīte pietuvojās, meita ieraudzīja, ka sunim ir kakla siksniņa ar apgrauztu striķa gabalu, kas liecināja, ka suns ir aizmucis no mājām, kur, visticamāk, bijis piesiets. Es tobrīd biju darbā un saņēmu zvanu no satrauktā meitas, kura izmisumā jautāja, ko darīt, jo apzinājās, ka atstāt suņuku šosejas tuvumā ir bīstami. Vienojos ar meitu, ja suns labprātīgi nāk viņai līdzi, lai ved uz mājām, un, tiklīdz atgriezīšos no darba, izvietosim sludinājumus tuvākajā apkārtnē. Biju pārliecināta, ka suns ir no vietējā ciemata un saimnieki, visticamāk, ātri atradīsies. Sunīte izrādījās ļoti draudzīga un ar lielāko prieku sekoja meitai līdzi…

Atgriežoties no darba, tā arī izdarījām – sarakstījām sludinājumus un izvietojām tos ciematā. Nākamajā dienā piezvanīja puisis, kas atpazinis suni un bija gatavs vakarā braukt pakaļ. Kad atskanēja durvju zvans, aiz kurām stāvēja jauneklis ar lielu konfekšu kasti, pamanīju, ka suņa reakcija nemaz neliecināja par laimīgo satikšanos. Viņa cieši piespiedās klāt manai meitai un nemaz neskrēja pretī savam saimniekam. Tāpēc uzreiz apjautājos, kā mūsu atrasto suņuku sauc. Un tad puisis atzinās, ka to nezinot un pastāstīja, ka suns nemaz neesot viņa, ka suņa saimniece jau labu laiku dzīvo ārzemēs un atstājusi suni piesietu mājas pagalmā. Bet ar šo puisi bija sarunājusi, ka viņš vismaz reizi dienā atnāks to pabarot. Taču, laikam ejot, suns kļuva par aizvien lielāku apgrūtinājumu jauneklim, kas arī esot par to informējis saimnieci. Bet tā kā saimnieces plānos neietilpa atgriešanās Latvijā, viņa bija devusi akceptu sunīti iemidzināt. To pateicis, viņš paņēma rokās suni un aizgāja. Pirmajā mirklī mēs ar meitu bijām šokētas, kad pēkšņi attapos no meitas raudāšanas. Viņa lūdzās, lai es kaut ko ātri izdomāju, jo nedrīkstam pieļaut, ka sunīti iemidzina.

Mēs dzīvojam dzīvoklī un tobrīd mums mājās jau bija suns cienījamā vecumā. Taču ātri aptvēru, ka arī otrai bļodiņai vieta atradīsies. Tad nu ņēmu telefonu un zvanīju, lai nes suņuku atpakaļ, jo bijām nolēmušas dot viņai savas mājas un mīlestību. Atvedot suni atpakaļ, puisis bija noskaidrojis viņas vārdu, vecumu un saņēmis apstiprinājumu, ka iepriekšējā saimniece no suņa labprātīgi atsakās.

Tā nu aizsākās mūsu kopā dzīvošana. Ir pagājuši jau pieci gadi, bet ne reizi nav bijusi kaut mazākā nožēla, jo tas nav suns, bet īsta Dieva dāvana! Tik pateicīgu, gudru, mīlošu, uzticīgu un greizsirdīgu suņuku līdz šim neesmu sastapusi. Viņa no mums neatiet ne soli, visu laiku pieskata, viemēr un visur viņai jābūt uzmanības centrā. Mēs viņu saucam par mūsu “plāksterīti”. Šobrīd varu apgalvot, ka šis bija viens no pareizākajiem lēmumiem manā dzīvē!


Vita Niedre

Dzīvoju Koknesē, un jau laiciņu interesējos par to, kā varētu tikt pie taksīša. Vienā jaukā, saulainā septembra dienā piezvanīja man bijušais kaimiņš un informēja par to, ka viņa mājas ceļa galā esot pamesta takšu meitenīte. Braucu skatīties, ar domu – ja mums abām izdosies atrast kopīgu valodu, tā būs mana meitene. Izkāpu no mašīnas, piegāju klāt. Viņa tobrīd likās ļoti aizņemta ar kaula graušanu. Taču, tiklīdz apsēdos viņai blakus, tā manu seju nomazgāja gara un slapja mēle. Tā mēs viena otru atradām. Aizbraucām pie vetārsta, sunīte izrādījās veselīga, tobrīd apmēram gadu veca. Nosaucu viņu par Rondu, jo tajā naktī, kad atvedu sunīti mājās, nosapņoju, ka tā viņu sauc. Ronda visticamāk bija dzīvojusi ģimenē, kurā bija bērni, jo viņa tos ļoti mīlēja.

Ja Rondinieku – tā mēs ikdienā viņu saucām – paņēmām līdzi uz mežu ogot, tad atlika vien skatīties, kur viņa ēd ogas, jo tur tās vienmēr bija lielākas un gatavākas.
Roku rokā, vai pareizāk sakot – ķepu ķepā kopā nodzīvojām 15 gadus. Jau pagājuši divi gadi, kopš Rondiņas vairs nav. Bija jau palikusi pakurla un pagalmā paskrēja zem mašīnas.

Varu teikt tikai to, ka tādu suni es gribētu dzīvē satikt vēlreiz, jo riebīgākas, nepaklausīgākas, mīļākas un varonīgākas (dvēselē bija rotveilers) par viņu nebija nevienas. Pat tagad rakstot, asaras birst...

Tagad jau mūsu ģimenē ir ienākusi jauna – garspalvainā miniatūrā taksenīte vārdā Ķepa, īstajā vārdā Gertruda of Fortis, taču šai meitenei pietrūkst īstas takša spītības...


Diana Miklāva

Manas taksenītes Doras stāsts sākās ar to, ka jau kādu pusgadu domāju, ka esmu beidzot gatava sunītim... Stingri biju nolēmusi, ka vēlos suni tieši no patversmes. Katru dienu skatījos bildes internetā, gaidīju, kurš pieteiksies uz vakanto vietu manā sirdī. Tuvojās 18.novembris Latvijas 100.dzimšanas diena. Arī man tieši šajā dienā bija apaļa jubileja. Dienu iepriekš kārtējo reizi pārskatīju patversmju mājaslapas, kad pēkšņi, kā sen aizmirstā jaunībā – mani pārņēma mīlestība no pirmā acu skatiena, kad ieraudzīju skaistu, mazu taksīti ar skumjām, brūnām actiņām... Uzreiz ķēru telefonu un zvanīju uz patversmi. Biju gatava braukt kaut tūlīt pakaļ, jo sapratu, ka tas ir MANS SUNS! Taču no patversmes saņēmu atbildi, ka uz šo sunīti jau esot piecu cilvēku rinda, kas braukšot nedēļas nogalē skatīties, lai pamēģinu piezvanīt pirmdien, ja nu gadījumā nepaņems. Cerību bija maz… Taču man par lielu pārsteigumu sunīte netika paņemta.

Nevilcinoties ierados patversmē un tiku atzīta par labu esam manis izraudzītajai sunītei. Nezinu visu viņas biogrāfiju, tikai to, ka reiz jau no patversmes adoptēta un pēc tam atdota atpakaļ. Nav saprotams, kāpēc, jo Doriņa ir vienkārši ideāls suns! Sev jubilejā uzdāvināju labāko draugu, kompanjonu un gultas biedreni. Kopš brīža, kad viņa ieradās manā dzīvē, esmu kļuvusi par taksīšu fanu, jo tas ir suns ar kārtīgu raksturu. Kad ejam staigāt, Dora vienmēr ir tā, kura izvēlas maršrutu. Uz visām gultām jābūt segām, jo, kas gan tas par taksi, kas neguļ paštaisītā aliņā? Un, kas tas par taksi, kurš nepatrenkās kādu svešu kaķi, pat ja būs kokā jārāpjas?

Tā kā Dora ir dāma ar raksturu, tad ar citiem suņiem nav nekāda bučošanās, viņa ir izvēlējusies sev pāris draugus, ar kuriem pa retam atļaujas padauzīties, bet pārējos brīdina, ka nekādu tuvāku attiecību nebūs. Un tāda egoiste! Viņa ir pilnībā pārliecināta, ka jebkurā situācijā viņa ir noteicēja. Doriņa vienmēr saņem to, ko vēlas. Pati ar degunu uzmetīs jebkuru roku sev virsū, lai bužina un paijā, jo priekš kam tad cilvēkam divas rokas, ja ne viņas mīļošanai? Ja jābužina vēders, tad gulēs augšpēdus tik ilgi, kamēr vēderiņš tiks kārtīgi izkasīts. Ja kādas blēņas izdarītas, tad kļūst par “tādu” aktrisi, ka aiz smiekliem nav iespējams uz viņu dusmoties. Un to viņa lieliski apzinās. Ļoti mīl braukt ar mašīnu, atliek tikai pateikt "brauksim!" Kad mājās paliek viena, daži mani apavi allaž tiek iestiepti gultā. Bet netiek grauzti. Vārdsakot, viņa ir Mans Suns no pirmā acu skatiena. Neesmu vīlusies viņā nevienu brīdi. Ceru, ka viņa manī arī. Būšu Doras saimniece un draudzene tik ilgi, cik mums abām tiks atvēlēts…


Irēne Hermane

2002. gada 27. aprīlis. Mans izmisīgais sauciens: "Braucam prom, tas nav taksis!" atskanēja par vēlu. Vīrs ar suni pavadā Stūrīšu ielā mūs jau bija pamanījis un, kur spruksi, kāpām vien no mašīnas laukā un gājām klāt. Laikraksta "Diena" sludinājumā teiktais par Šmerļa mežā pieklīdušo garspalvainā takša meiteni, kuru atdos labās rokās, īsti neatbilda faktiski redzamajam. Jā, kaut kur senčos garspalvainais taksis tai noteikti ir bijis, bet, tā kā viss jau bija norunāts, nekas cits neatlika, kā to kucīti paņemt.

Pa ceļam uz jaunajām mājām sunīte tika pie vārda Klementīne, jo tāda nu bija kalendārā vārda diena 27. aprīlī. Pēc atbraukšanas mājās man vajadzēja darba lietu dēļ uz dažam stundām aiziet no mājas, un tad bija sācies īsts tracis, Klementīne šausmās kliedza un brēca, leca gar durvīm un logiem, bet, kad es pārnācu mājās, metās man klāt trīcēdama, līdz beidzot iestājās miers un klusums. Kopš tā brīža mums abām laime bija pilnībā!

Mūsu Klementīne – Tīna, Tintiņa, Tintukiņš ar visām četrām kājām "iekāpa" sirdīs visiem mūsmāju iemītniekiem, suņu meiteni mīlēja pat tie, kam suņi kā tādi vispār nepatika. Tintiņa bija ļoti gudra sunīte, kas bezgala mīlēja cilvēkus un visus citus mūsmāju dzīvniekus. Viņa izaudzināja un ar pupu izbaroja divus kaķus – melno Henriju un blondo Maurīciju, no visas savas suņa sirds gādāja un rūpējās par no veikala priekšas savākta "kastrētā" runča Julināna, kas vēlāk izrādījās grūsna kaķenīte Jūlīte, četrām kaķmeitiņām, mazgāja tām dupsīšus un masēja vēderiņus, kaķenītei tikai atlika bērnu barošana, pārējais bija sunītes ziņā.

Protams, pastrādāto blēņu un palaidnību saraksts tik azartiskam sunim bija ļoti garš... Sākot ar pirmajā pavasarī trīsreiz "pārstādītajām" dālijām un beidzot ar citiem dižiem dārza "darbiem" – sapostīta siltumnīca, medījot ūdensžurkas, raktas un pārraktas liliju un tulpju dobes, sniegavīram "atņemta" slota, daži īpaši nīsti un tāpēc iznīcināmi spilveni, mājas remontnvīriem aktīvi palīdzot, laukā nesti un sētā izmētāti darba rīki, izpurinātas skrūves un naglas, papluinītas tapetes utt. Bet viņai viss tika piedots.

Tintiņas ēdelība bija milzīga! Laikam jau savā bērnībā bijusi ne visai labi barota. Viss, kas nebija pietiekami augstu nolikts, ātri vien nonāca uz Tintiņas kārā zoba, ar 1 kg smago torti Tīna tā tika galā dažās minūtēs, un pat slikta dūša pēc tam nebija. Toties ne tik labi veicās pēc 13 cepšanai sagatavoto speķa pīrādziņu "nosperšanas" un aprīšanas – vēlā vakarā braucām meklēt vetārsta palīdzību.

Katru gadu 27. aprīlī mūsmājās bija pirmais pavasara pikniks – Tintuka vārda dienā tika aicināti viesi, dārzā klāts viesību galds, gatavots šašliks un cepta torte ar uzrakstu "Klementīne". Un visi četri mājas mīluļi tika sapucēti – dāmas greznojās ar bantēm, sētas vilciņam Fridolīnam tika kaklasaite, Maurīcijam, kā jau smalkam kaķu kungam – tauriņš. Ballīte vienmēr bija izdevusies, visi izsmējušies un izpriecājušies no sirds.

Diemžēl, šogad Klementīnes vārda dienu nosvinējām pēdējo reizi. Solītā gada vietā pēc otrreizējās audzēja operācijas mūsu mīļais Tintukiņš noturējās pusotru gadu un 28. maija naktī pārcēlās dzīvot uz mākoņa maliņas. Divpadsmit gadus, vienu mēnesi un vienu dienu sunīte mums dāvāja savu milzīgo beznosacījumu mīlestību, azartisko dzīvesprieku, bija īsts labestības un prieka avots.

Un nu par mūsu mīļā Tintukiņa pēdējo labo darbu...

Dažas dienas pirms Klementīnes aiziešanas pie mums ciemojās mana draudzene Nellija un pastāstīja, ka viņas brāļa taksis Maksis ir nonācis dzīvnieku patversmē "Mežavairogi". 29. maija rītā es, asaras rīdama, zvanu uz patversmi, ka gribu sev taksi Maksi, taču viņš jau bija apsolīts citam cilvēkam. Laikam izklausījos tik sabēdājusies, ka patversmes vadītāja Danute, mani mierinot teica, ka vēl pie viņiem ir viens taksīšu metiens... Nu man tik to vajadzēja padzirdēt! 31. maijā kopā ar meitu braucām skatīties, un, protams, mājās atbraucām ar mazu, mīļu un bezgala skaistu marmora krāsas takšveidīgu kucēnu, kurš tika pie vārda Petronellis. Nellis, Nellītis, nu gluži kā mana draudzenīte Nellija, arī mīļvārdiņā saukta par Nellīti un viņa tika Petroneļļa "krustmātes" godā.

Dārza ballītes musmājās turpmāk tiks rīkotas 31. maijā par godu tam, ka šajā dienā mēs sākām jaunu un skaistu dzīvi kopā ar Nellīti, un Tintuks to noteikti akceptē, jo viņa pati bija savulaik "bomzītis", kuru no ielas paņēm labi ļaudis un atdeva to mums. Nellis ir Latgales puika. Viss takšu metiens bija nonācis "Mežavairogu" Latgales filiālē un vēlāk pārvests uz Ķekavu. Vārdu sakot, viss notika tā, kā tam jānotiek. Ja Tintiņa nomirtu dažas dienas ātrāk, man pat prātā neienāktu zvanīt uz patversmi, bet – ja dažas dienas vēlāk, mazie taksīši jau visticamāk būtu no patversmes adoptēti.

Mums ar Nelli ir pat sacerēts pantiņš, ar kuru mēs uzstājāmies no patversmes adoptēto suņu skatē Skonto hallē:

Esmu maziņš zibeņzellis, vārdiņš man ir Petronellis,

Dzīvoju es Daugmal’s "Zīlēs", te man’ visi vienmēr mīlēs!

Mani saimnieki ir labi, mīļi arī kaķi abi.

Lielam Frīdim pakaļ jožu, priecīgs viņam astē kožu.

Piedzimstot es kļuvu lieks, toties tagad – visiem prieks.

Lai jums visiem labi klājas, izdodas lai atrast mājas!

To arī novēlu – lai katram sunim ir savs cilvēks un savas mājas!


Sandra Švarca

2013. gada oktobrī bija apritējuši divi mēneši, kopš mūsu ģimene zaudēja vienu no saviem lolojmiem – taksīti Kusju, savulaik atrastu Mežaparkā.

Kādā drēgnā rudens dienā mans vīrs iebrauca pie attāla kaimiņa, lai aprunātos par malku ziemai, un ieraudzīja šokējošu skatu – pie pamatīgas būdas, ar vēl pamatīgāku ķēdi piesiets sēdēja īsspalvains takšuks. Uz vīra izrādīto sašutumu kaimiņš mierīgi atteica, ka suņuks pieklīdis un dzenājot pīles – tāpēc jāliekot pie ķēdes, lai netramdītu mājputnus. Lieki piebilst, ka nosalušais bēdu brālis momentā tika nokabinats no ķēdes gala un iebāzts azotē sildīties.

Mājās notika apspriede – es sliecos uz taksīša atdošanu Ķekavas dzīvnieku patversmei, taču vīrs kategoriski iebilda. To viņš darīja arī pēc tam, kad suņuks, palicis tikai ar saviem sugasbrāļiem mājās, noplēsa durvju aplodas. Es padevos, un no tā momenta nekas vairs netika ne grauzts, ne plēsts – varbūt puika protestēja pret iespēju nokļūt patversmē?

Salikām sludinājumus visās zināmajās interneta vietnēs un sākām gaidīt, kad atradīsies saimnieks. Neatradās... Taksītim tika dots vārds – Berimors, un viņš iekļāvās mūsu paprāvajā suņu saimē.

Laikam ritot esam sapratuši, ka mūsu Berimors jeb Berijs, iespējams, ir nonācis pie mums, lai mazinātu sāpes par iepriekš zaudēto taksīti. Esam ieguvuši jautrības, šķelmīguma un kūsājošas enerģijas kamoliņu, kurš prot sasmīdināt jebkurā momentā, dāvāt dzīvesprieku un samīļot.


Marija Mizula

Belka tika atrasta kādā no Latgales viensētām. Meitenes, braucot garām uz Rēzeknes dzīvnieku patversmi, izdzirdēja, ka kaut kur netālu izmisīgi rej suns. Kā vēlāk atklājās, rējējs bija maza, ruda taksenīte, piesieta pie ķēdes zem klajas debess. Todien neatradās neviens cits, kas varētu piedāvāt sunītei pagaidu mājas, tāpēc viņa "it kā" uz vienu nakti nokļuva pie manis…

Kaut gan sākotnēji es meģināju atrast Belkai jaunas mājas, viņa jau pirmajā vakarā bija izlēmusi, ka mājas jau ir atrastas. Kopš tās nakts pagājis jau gads. Un Belkai tagad ir divi dzīves biedri – jau kādu laiku atpakaļ adoptētais entlebuhas ganu suns Bučs un čivauva Ļeļa.


    © Takšu portāls, Anno 2009