LESIJA ATGRIEŽAS MĀJĀS

Autors: Eriks Naits

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Izdošanas gads: 2014

Lappušu skaits: 232

ISBN: 978-9934-0-4482-3

CENA


1940. gadā Erika Naita sarakstītā leģenda par Lesiju dzīvo vēl aizvien. Pēc romāna motīviem uzņemtas neskaitāmas filmas un izdotas ļoti daudzas grāmatas. Taču jāteic, ka šī ir pirmā, kuru izlasīju. Stāsts par suņa un zēna draudzību, kas liek pārvarēt vispārdrošākos šķēršļus.

Lesija ir kopts, skolots un mīlēts suns, kuru apbrīno daudzi Grīnolbridžas iedzīvotāji. Katru pēcpusdienu viņa sagaida Džo pie skolas vārtiņiem. Viss rit savu gaitu, līdz brīdim, kad Džo tēvs zaudē darbu un ģimene nonāk finansiālās grūtībās, kā rezultātā tiek pieņemts smags lēmums par suņa pārdošanu. Vairākas reizes Lesijai izdodas aizbēgt no sava jaunā saimnieka, lai atgrieztos pie zēna, taču tad viņa tiek aizvesta uz kādu attālu un nomaļu Skotijas reģionu. Divpadsmitgadīgais zēns apzinās, ka iespējams vairs nekad neredzēs savu mīļo suni, taču dziļi sirdī viņu nepamet cerība...

„Lesija dzīvoja viņa domās. Zēns sēdēja klasē un sapņoja par viņu. Viņš iztēlojās, ka varbūt kādu dienu – tāpat kā kādreiz piepildās sapnis – viņš izies no skolas un tur, pie vārtiem, gaidīs Lesija.”

Taču arī šis bezgalīgais attālums, kas šķīra no ģimenes, nespēja atturēt Lesiju no domas atgriezties mājās.

„Viņa paošņāja vēju, it kā meklēdama pareizo virzienu. Tad nešaubīgi pagriezās uz dienvidiem. Lieki jautāt, kā viņa zināja ceļu. [..] Neviens Lesijai neteica, un viņa arī citādi nevarēja uzzināt, ka tas, ko viņa uzņēmusies, ir gandrīz neiespējams, – ka viņai jānoiet simtiem jūdžu cauri mežonīgam, neapdzīvotam apvidum, jāveic ceļojums, kas biedētu jebkuru kājāmgājēju ceļinieku. [..] kollijs pēc izcelšanās ir skotu suns, un viņam piemīt gan mūsu tautas drosme, gan arī neatlaidība.”

Tā Lesija uzsāk garo mājupceļu, savā ceļā sastopot gan labus, gan sliktus cilvēkus, cīnoties gan ar slimību, gan badu. Tomēr viņā mīt kāds dzinulis, kas, neraugoties ne uz kādām grūtībām un vājumu, liek saņemties un dzen uz priekšu – uz mājām.

„[..] no Skotijas līdz Grīnolbridžai: četrsimt jūdzes. Tas ir attālums, ko veic cilvēks, braucot taisnā virzienā – pa ceļiem vai ar vilcienu. Bet cik jūdžu jānostaigā dzīvniekam, kas, sastapies ar nepārvaramiem šķēršļiem, spiests tos apiet, maldīties, līkumot, līdz atrod īsto ceļu? [..] Jā, tūkstoš jūdzes pāri pauguriem un ielejām, augstienēm un tīreļiem, tīrumiem un takām, aizām un upēm, gravām un strautiem, klinšu kalniem un nogāzēm; tūkstoš jūdzes sniegā un lietū, miglā un saulē, pa ērkšķiem un dadžiem, un asiem akmeņiem, kas ievaino kājas, – kurš suns spētu pārvarēt visas šīs grūtības?”

Lesijas ceļojums ilgst vairākus mēnešus, līdz viņai izdodas sasniegt Grīnolbridžas skolas pagalmu un tur atkal satikt savu zēnu.

„Cilvēkam var zust cerība, bet dzīvnieks to nezaudē nekad. Kamēr vien dzīvnieks elpo, viņā mīt cerība un uzticība.”

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009