Taksis, kas palīdzēja izvēlēties profesiju

Biju pavisam parasts bērns – viens no tiem, kas ļoti gribēja sunīti. Izmantoju katru iespēju braukt vecākiem līdzi ciemos pie draugiem un radiem, kam mājās bija suņi. Regulāri apmeklēju suņu izstādes, lai vienkārši paskatītos un papriecātos. Vienmēr zināju, ka kādreiz man noteikti būs savs suns.

Tā uz savu trīspadsmito dzimšanas dienu man izdevās pierunāt vecākus iegādāties suni un viņiem patika ideja par taksi. Kāpēc tieši taksi? Nezinu. Manas mīļākās šķirnes toreiz un arī tagad ir taksis un vācu aitu suns. Tomēr izvēle krita par labu taksim, jo taksis likās piemērotāka izmēra suns dzīvoklim. Kad aizbraucām skatīties kucēnus, nekādi nevarēju izvēlēties... Tur bija divi mazi puikas un četras meitenes, visi likās vienādi. Sēdēju un domāju, kurš man patīk labāk, līdz viena maza, melna peciņa ielīda man klēpī un aizmiga. Tā bija mana Bella. Suns, kurš man lika iemīlēt veterinārmedicīnu un vēlāk arī kļūt par veterinārārstu.

Tā kā ar Bellu mums bieži gadījās pabūt veterinārajā klīnikā, man sāka iepatikties šī darba specifika – palīdzēt dzīvniekiem, kas arī bija noteicošais manas profesijas izvēlē. Biežākā problēma, ar kuru vērsāmies klīnikā, bija nieze, kurai ļoti ilgi neizdevās atrast cēloni. Toreiz biju tipiskais klients, kurš mainīja ārstus, ja sunim nekļuva labāk pēc pirmās vizītes. Tagad, kad pati esmu veterinārārste, saprotu, cik ļoti šāda attieksme apgrūtina situāciju, īpaši dermatoloģijas nozarē. Analizējot situāciju, sapratu, ka šī situācija bija radusies komunikācijas trūkuma dēļ.

Veterinārārstam, īpaši dermatologam, kuram pacients būs jāārstē ilgstoši, ir svarīgi suņa saimniekam detalizēti izstāstīt visu par diagnostiku un ārstēšanu, kā arī to, kāds varētu būt gaidāmais rezultāts. Šādu taktiku šobrīd piekopju arī darbā ar saviem klientiem. Ļoti svarīgi informēt suņa saimnieku, ka daudzas saslimšanas nav iespējams pilnībā izārstēt, taču tās var kontrolēt. Pateicoties Bellai, tieši dermatoloģija ir tā nozare, kura mani šobrīd saista visvairāk un, kurā ar laiku plānoju specializēties.

Brīvajā laikā kopā ar Bellu daudz laika pavadījām dabā. Mācīju viņai elementāro paklausību un jau pusgada vecumā varēju pilnībā uzticēties, pastaigu laikā iztiekot bez pavadas. Bijām aktīvas Takšu portāla salidojumu apmeklētājas, taču, dīvainā kārtā, es šo pasākumu katru gadu gaidīju vairāk nekā Bella. Viņa tika iegādāta bez ciltsrakstiem, tāpēc mums nebija iespējas apmeklēt suņu izstādes, un man ikgadējais takšu salidojums bija vienīgais pasākums, kur satikt citus takšu mīļotājus un viņu suņus.

Bella diežēl nesagaidīja to dienu, kad pabeidzu Veterinārmedicīnas fakultāti, dienu, kad būtu oficiāli kļuvusi par viņas personīgo dermatologu. Taču viņa vienmēr bija man blakus mācību procesā. Līdz ar Bellas aiziešanu manā dzīvē daudz kas mainījās, taču dzīve turpinājās, un pēc aptuveni pusgada kļuvu par taksenītes Odrijas īpašnieci. Pēc izskata viņa nedaudz atgādina Bellu, taču rakstura ziņā tas ir pilnīgi cits suns.

Ar Odriju cenšos labot visas kļūdas, ko pieļāvu Bellas audzināšanā. Un galvenā no tām, kam pievēršu pastiprinātu uzmanību, ir suņa socializācija. Manuprāt, šim nozīmīgajam posmam kucēna augšanas periodā vairums suņu saimnieku pievērš pārāk maz uzmanības. Esmu no tiem veterinārārstiem, kas pēc kucēna vakcinācijas neliek strikti sēdēt mājās, ievērojot karantīnu, bet cenšos izskaidrot socializācijas nozīmīgumu. Jo ir ļoti svarīgi ļaut sunim iepazīt pasauli tieši līdz 4 mēnešu vecumam – periodam, kad lielāko daļu kucēnus tikai sāk vest ārā. Kaut Bellai paklausību mācīju pati, ar Odriju nolēmu apmeklēt grupu nodarbības suņu skolā. Jo, pirmkārt, tā ir lieliska iespēja socializēties un, otrkārt, tur ir treneris – kinologs, kurš vajadzības gadījumā iesaka, kā rīkoties, lai no suņa panāktu vēlamo rezultātu.

Veterinārārste Anna Blumberga

@audreytheblackchocolate


    © Takšu portāls, Anno 2009