Studēju, lai palīdzētu dzīvniekiem

Taksenīte Bella ir centīga portāla salidojumu dalībniece un dažādu paklausības sacensību uzvarētāja. Un kā izrādās – viņas saimniece Anna Blumberga šobrīd studē veterinārmedicīnu.

Pastāsti par savu izvēli – kāpēc nolēmi kļūt par vetārstu, zinot to, cik šī ir nopietna un sarežģīta profesija? Varbūt Bella iedvesmoja?

Man jau kopš bērnības ļoti patīk dzīvnieki un interesē viss, kas ar tiem saistīts. Mans aicinājums vienmēr bijis palīdzēt nelaimē nonākušajiem – atnest mājās no ligzdas izkritušu, savainotu putniņu vai palīdzēt atrast saimniekus noklīdušam suņukam. Man patīk palīdzēt dzīvniekiem, jo viņi bieži vien par sniegto palīdzību ir daudz pateicīgāki un novērtē to daudz vairāk nekā cilvēki... Bellai jau no kucēna vecuma ir ādas un ausu problēmas, līdz ar to nācies diezgan bieži apmeklēt veterinārārstu. Taču līdz šim neviens nav spējis līdz galam izārstēt viņas kaites. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc devos studēt veterinārmedicīnu.

Kāpēc, kā un cik sen jūsu ģimenē ienāca taksis?

Suns bija mans lielākais bērnības sapnis. Taksis bija pirmais, ko es bērnībā mācēju uzzīmēt. Atceros, ka kaimiņiem vasarnīcā dzīvoja ruda taksenīte vārdā Kora, kura nebija īpaši draudzīga, bet bieži nāca pie mums ciemos ēst cīsiņus un es ļoti vēlējos ar viņu sadraudzēties. Tas nebija viegli, taču ar pacietību un cīsiņiem man tas izdevās. Vēlāk arī manam tēvocim parādījās taksenīte un, pavadot laiku kopā ar viņu, sapratu, ka man ļoti patīk tas mīļais, viltīgais un azartiskais suņuks ar garajām ausīm.

Tā nu pirms 6 gadiem man izdevās pierunāt vecākus iegādāties suni un arī viņiem iepatikās ideja par taksi. Atbraucot skatīties kucēnus, es ilgi nevarēju izvēlēties, kurš būs manējais, līdz viena maza, melna peciņa ielīda man klēpī un aizmiga – tā tagad ir mana Bella.

Vai pēc LLU Veterinārmedicīnas fakultātes pirmā kursa beigšanas, tavuprāt, esi daudz jauna apguvusi? Vai jau spēj ar nedaudz "profesionālu aci” paraudzīties arī uz sava suņa veselības problēmām un saskatīt lietas, par kurām līdz studijām nenojauti?

Pēc pirmā kursa esmu daudz ko jaunu uzzinājusi, bet tas ir tikai pats pamats. Varu orientēties dzīvnieka organismā kaulu, orgānu un mazliet šūnu līmenī. Zinu anatomiskās un fizioloģiskās atšķirības starp govi, zirgu, cūku un suni. Mācoties anatomiju, pasniedzēja ir stāstījusi par dažām parādībām un slimībām, bet šīs zināšanas vēl tiks apgūtas ar laiku, jo vēl priekšā 5 studiju gadi.

Bella ir godalgotu vietu ieguvēja daudzos Takšu portāla pasākumos, kā arī pērn piedalījusies konkursā "Supertaksis" un piedalās arī šogad. Taču ir cilvēki, kas uzskata, ka taksis ir visai stūrgalvīgs un grūti apmācāms suns. Kā un cik ilgā laikā jūs spējāt sasniegt tik labus rezultātus?

Piekrītu, ka taksis ir stūrgalvīgs – cits vairāk, cits mazāk, bet visu var panākt, ja ir vēlme ar suni darboties. Paklausības pamatā ir saikne starp cilvēku un suni. Ja kucēnu savlaicīgi nesāk apmācīt un audzināt, viņš izaugs nepaklausīgs un grūti kontrolējams, būs gan apgrūtinājums saimniekam, gan apkārtējiem cilvēkiem. Ar suni tāpat kā ar bērnu ir jānodarbojas, tā ir dzīva būtne un ģimenes loceklis.

Bella (vidū) konkursa "Supertaksis 2010" dalībnieku apbalvošanā "Dālderos"

Mūsu panākumu pamatā ir abpusēja pacietība un mīlestība. Esam apmeklējušas dažas nodarbības suņu skolā, bet vēlāk mācījāmies pašmācības ceļā mājās. Ar Bellu jau pusgada vecumā varēju iet pastaigā bez pavadas un pamazām viņa apguva arī dažādas paklausības komandas. Bella ātri saprot, kas no viņas tiek prasīts, bet ne vienmēr to uzreiz izpilda kā jau taksis, kas ir personība ar savu raksturu.

Everita Pāne


    © Takšu portāls, Anno 2009